Saskaiti, dzeguzīt.

Gandrīz katram no mums, dzīvē, ir gadījies skaitīt dzeguzes sakūkotos gadus.Smieties, ja sanāk traki daudz un piktoties, ja sakūko maz. Izrādīt prieku, ja iekūko pilnu maku un vēderu, šķendēties, ja aizkūko. 
Arī šajā mājā kāds skaita dzeguzes piešķirtos gadus. Tomēr, ja jāskaita Ieviņas turpmākie gadi, “stulbais putns” ņem un apklust. Lai arī tie ir tikai māņi, tas nedod mieru Ieviņas vecaimātei Nanītei. Tam klāt vēl nāk neskaidras nelaimes priekšnojautas. Kāpēc? No kurienes gaidāmas briesmas, to Nanīte nezina. Lai arī mājā gaidāmas lielas svinības, Nanīte to balli nemaz negrib, bet šoreiz nevar nerīkot, jo pašai apaļa jubileja, bet mazmeitai pilngadības. Lai arī tiks aicināti tikai ģimenes locekļi un tuvākie kaimiņi, tieši savējo vidū ir divas “melnās avis”. Nanītes meitas Rutas civilvīrs Gabors un Rutas dēls Uģis. Abiem ir “restota” pagātne. Gabors jau kādu laiku uz brīvām kājām, bet Uģis vien nupat atbrīvojies. Vai briesmas nāk no šiem abiem? Varbūt. Tāpat ģimenē ir cilvēki, kuriem ir noslēpumi, rūpīgi glabāti noslēpumi, par jaunībā sastrādāto blēņu(maigi teikts) sekām. 
Ir pienākusi svinību diena un piepildās Nanītes ļaunās priekšnojautas- notiek noziegums. Jā, vainīgais tiks aizturēts, bet vai viss būs labi ar nozieguma upuri un tas izdzīvos- tas paliek pašu lasītāju, vai skatītāju ziņā. 

Luga spēlēšanai pieaugušo kolektīvos un, vēlams, pieaugušo auditorijai.

Darbības vieta- lauku mājas sēta, klēts priekšā.

Dekorācijās- klēts ar durvīm un lieveni, galds ar krēsliem, sētas fragments ar soliņu priekšā.

Lomu sadalījums- 7, dažāda vecuma, sieviešu lomas, 5, dažāda vecuma, vīriešu lomas. 56 lpp. 


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/saskaiti-dzeguzit/


Ieskats darbā:


Darbojas:

Nanīte (Nannija)
Vineta- Nanītes meita.
Gatis- Vinetas vīrs.
Ieva- Vinetas un Gata meita.
Maruta- Nanītes meita.
Arturs- Marutas vīrs.
Vēsma- Nanītes meita.
Ruta- Nanītes audžumeita (meita).
Gabors- Rutas civilvīrs.
Uģis- Rutas dēls.
Skaidra- kaimiņiene.
Jopīc- Skaidras vīrs.

1.aina.

Lauku mājas pagalms. Labajā malā redzama daļa no klēts ar lieveni, margām un durvīm. Klēts priekšā fragments no koka žoga, bet žoga priekšā (priekšplānā) vecs koka soliņš. Vairāk kreisajā pusē, koka galds ar dažiem krēsliem pie tā. Dzirdamas putnu dziesmas un dzeguzes kūkošana. No kreisās, ģērbusies garā, pelēkā bruncī, kam priekšā aizsiets balts priekšauts, gaišā blūzē, uz koka spieķīša balstīdamās, uznāk Nanīte.

Nanīte: Apstājas pie galda, pārlaiž tam skatu. Putekļi. Visur vieni… putekļi. Saņem rokā
priekšauta stūri, pārlaiž pār galda virsu. Sen pēc lietus prasās. Paskatās gaisā. Nē,
šodien arī nekas. Dodas soliņa virzienā. Pikti. Un, ko tu, muļķa putns, vari man te
skaitīt? Ne kāds tik ilgi… Apsēžas uz soliņa.…dzīvo,… ne es taisos to darīt. Burkšķ.
Vai nav viens stulbs putns? Tu rimsies vienreiz? Tad labāk Ieviņai uzskaiti,… viņai
drīz… Dzeguze apklust. Ei, dzeguze! Tu ko dari? Kāpēc apklusi? Uzsit sev pa kāju.
Mēda. Stulbais putns viņai,… pati galīgi stulba. Nepietiek ar tiem sapņiem, tagad vēl
arī dzeguze. Sparīgi. Ai, tie tikai vecu sievu māņi. Būs labi. Makšķeri vienā, spaini
otrā rokā, no labās, uznāk Gatis. Pamana sēdošo Nanīti.
Gatis: Labrīt, Nanīt! Ko tik agri augšā? Miegs nenāk?
Nanīte: Nenāk, Gatiņ,…nenāk. Tu jau pats arī neesi gultā.
Gatis: Aizstaigāju līdz ezeram. Noķēru pāris brangas zivis. Būs ko likt galdā.
Nanīte: Izklaidīgi. Jā, jā,… būs jau gan. Tas labi.
Gatis: Apsēžas blakus Nanītei. Kas noticis? Kāpēc tik skābi? Tev taču garšo zivis.
Nanīte: Garšo, garšo, Gatiņ,…viss kārtībā. Malacis.
Gatis: Nu, nav jau gan kārtībā. Es taču redzu, ka tevi kaut kas nomāc.
Nanīte: Drūmi iesmejas. Nodzīvosi līdz maniem gadiem….
Gatis: Uzstājīgāk. Tam nav nekāda sakara ar gadiem, tevi nomāc kas cits.
Nanīte: Jā, jā,…profesors atradies. Es jau teicu, ka viss ir labi.
Gatis: Nogroza galvu. Nu, ja negribi teikt, tad negribi. Pieceļas.
Nanīte: Ātri. Gatiņ!?
Gatis: Jā?
Nanīte: Brīdi klusē. Varbūt, šoreiz,…netaisām balli?
Gatis: Kā? Nemaz netaisām?
Nanīte: Nē, ne tā, ka galīgi nemaz, bet tikai… savējo lokā.
Gatis: Bet, Nanīt,… mēs pasauli ciemā neaicinām, būs tikai savējie.
Nanīte: Nu, jā, jā,…bet es domāju,…tikai mājinieki, bez citiem.
Gatis: Tu domā… bez Marutas,…Vēsmas,…Rutas galu galā?
Nanīte: Paklau, Gatiņ,…tu vienmēr esi bijis man labs znots…
Gatis: Paldies, bet kāds tam sakars ar ciemiņiem?
Nanīte: Pagaidi! Brīdi klusē. Man nav pretenziju pret meitām, viņu vīriešiem, bet,…bet es
negribu, ka šogad te ciemotos… Gabors.
Gatis: Rutas vīrs?
Nanīte: Piegulētājs, Gatiņ, piegulētājs.
Gatis: Iesmejas. Lai būtu piegulētājs, Nanīt, lai jau būtu, bet tas neko nemaina.
Nanīte: Pikti. Tev, varbūt ne, bet es uzskatu, ka tā nevar,…ja reiz dzīvo kopā.
Gatis: Izvēle paliek tavā ziņā, tomēr,… Ievai pilngadība… un tev arī apaļa jubileja.
Nanīte: Nopūšas. Tur tev taisnība, Gatiņ. Es jau vēl kaut kā, bet Ieviņai lieli svētki. Tomēr
negribu, ka Gabors ir šeit,…nemaz negribu.
Gatis: Iesmejas. Nebūs tik traki. Nebūs pirmā reize, kad viņš šeit ciemojas un, kas ir pats
galvenais, Nanīt,… Pieliecas tuvāk. Sazvērnieciski. … čigāns savās mājās nezog.
Nanīte: Tfu, tu, Gatiņ! Nospļaujies un piesit pie koka! Tā tik vēl trūka!
Gatis: Nospļaujas trīs reizes, piesit pie koka. Darīts, Nanīt. Tagad viss kārtībā?
Nanīte: Tev tik pasmieties, bet es uztraucos. Nebūs,…nebūs par daudz to,…to cietumnieku
mums šogad?
Gatis: Kā?
Nanīte: Vakar zvanīja Ruta… Uģis arī braukšot.
Gatis: Uģis? Ē,…vai tad jau laukā? Es nemaz nezināju.
Nanīte: Laukā, laukā. Par labu uzvedību… Nopūšas. Divi ugalovņiki uzreiz.
Gatis: Šie jau diez ko nesatiekot.
Nanīte: Domīgi. Tā Rutiņa saka, bet,… Gatiņ, nelaba nojauta mani māc un vēl tā dzeguze.
Gatis: Nesapratu?
Nanīte: Ai,…nekas,…tās tik tādas,…stulbas vecenes, iedomas.
Gatis: Apņem Nanīti ap pleciem. Beidz, Nanīt. Lai nu kurš ir stulbs, tikai ne tu. Pielikšu tos
razbainiekus pie kārtīga darba, nebūs laika muļķības domāt. Ja godīgi, tad cerēju uz
Gabora atbraukšanu. Pats ar grāvi galā netiktu, bet, ja vēl kāds spēcīgs vīrietis…
Nanīte: Vēl būs arī Arturs.
Gatis: Nanīt,…tu joko? Viņam pat ūdeni, no akas, atnest nevar uzticēt. Pļēka.
Nanīte: Tu esi pārāk skarbs. Nevar visi būt vīri, kā ozoli, kādam jābūt arī gudram.
Gatis: Tēlot gudro, nav tas pats, kas tādam būt. Nu gan iešu. Lai arī zivis jau notīrīju, trakoti
silts, sāks vēl maitāties. Dodas nost. Apstājas. Varbūt atnest tev seģeni? Nav auksti?
Nanīte: Nē, paldies, Gatiņ. Man nav auksti. Ej vien, ej.
Gatis: Labi. Prom.
Nanīte: Noskatās Gatim pakaļ. Jā,… man visi znoti būtu tādi kā Gatiņš, ne par ko nebūtu
jāuztraucas,…ne par ko. Iegrimst domās.
Pēc brīža atveras klēts durvis, pa tām, šortos, topā, dvieli pār plecu, iznāk Ieva. Izstaipās.
Ieva: Pienāk pie Nanītes. Labrīt, Nanīt!
Nanīte: Nedaudz salecas. Vai, meitiņ! Nedaudz sabijos. Biju aizdomājusies. Labrīt, bērniņ,
labrīt!
Ieva: Iesmejas. Tu gan baigi skaļi domā, pat klētī dzirdēju.
Nanīte: Vai! Tad jau mēs tevi pamodinājām.
Ieva: Mēs?
Nanīte: Jā, mēs te, ar tavu tēvu, nedaudz papļāpājām. Laikam uzvedāmies pārāk skaļi, ja
dzirdēji.
Ieva: Nē. Es tāpat taisījos celties. Šodien jāaizbrauc līdz pilsētai, bet pirms tam gribu vēl
nopeldēties.
Nanīte: Uz niedru līci iesi?
Ieva: Jā. Tur neviens neiet, jo nezina to ceļu cauri purvam. Bet tas nozīmē, ka neviens mani
netraucēs un nemaisīsies pa kājām.
Nanīte: Jā, Ieviņ, vēl zviedru laikos taisīts ceļš,… ved pāri visam ezeram. Kara vajadzībām,
bet godam būvēts, ja nebūtu uzpludinājuši ezeru… Klau, Ieviņ, tu, protams, vari iet
un tur peldēties, bet…
Ieva: Kas, Nanīt?
Nanīte: Nebūtu labāk, ja tu ietu uz turieni, kur visi? Tomēr drošāk.
Ieva: Neuztraucies. Tu taču zini, ka tur nav dziļš un es esmu uzmanīga, nekādas pārgalvības
neatļaujos.
Nanīte: Tas labi, Ieviņ, tas labi. Uzreiz vieglāk ap sirdi palika. Tad jau ej vien, ej. Pagaidi!
Vai tu, gadījumā,…Iesmejas. Šķelmīgi. …tur… bez drēbēm nepeldies?
Ieva: Kā tas ir, Nanīt?
Nanīte: Nu pa pliko,… pavisam bez kā. Nu, ja reiz negribi, ka kāds tevi traucē.
Ieva: Nanīt! Ezers nemaz nav tik liels, ja nu, kaut vai, no otra krasta, kāds skatās?
Nanīte: Tur jau tas labums, Ieviņ.
Ieva: Nanīt!
Nanīte: Ko, Nanīt? Mēs, mājas meitieši, arī tur gājām peldēties. Tad jau nebija tādi moderni
peldkostīmi, kā tagad. Tajos laikos vai nu garajā kreklā, vai arī…
Ieva: Pa pliko?
Nanīte: Protams. Kā gan savādāk pie vīra tikt? Puiši bariem vien otrā krastā pulcējās…
Ieva: Jūs to zinājāt?
Nanīte: Kā nu ne? Tad, ezers, vēl nemaz nebija tik liels. Tā, tavs vecaistēvs, mani noskatīja.
Ieva: Nanīt!?
Nanīte: Ko? Iesmejas. Viņš vismaz redzēja, ko ņem,…Vēlreiz iesmejas. … redzēja, ka ir ko
ņemt.
Ieva: Fui, fui, fui! Es, protams, neesmu no viduslaikiem, bet tā… Es tā nevaru.
Nanīte: Kā tu to zini, ja neesi pamēģinājusi? Varbūt arī tiksi pie laba vīra.
Ieva: Tā var tikt tikai pie kāda lūriķa. Atā! Prom.
Nanīte: Oi, oi, oi! Kāda princesīte atradusies. Pēc brīža. Mana princesīte. Pieceļas. Laiks
brokastā. Vēl gan īsti negribas,…patiesībā… Dodas nost. …nemaz nav apetītes.
Stulbais putns! Prom. Pēc brīža atsāk kūkot dzeguze. Vēl pēc brīža, krūzi rokās,
uznāk Vineta. Brīdi pastāv, tad apsēžas pie galda. Ieklausās dzeguzes kūkošanā,
kustinot lūpas skaita līdz. Dzeguze apklust.
Vineta: Paldies, putniņ! Ko mamma uz tevi tik dusmīga? Dzeguze atsāk kūkot. Iesmejas. Nu
gana, dzeguzīt, gana. Man pietiks atliektiem gadiem. Ja jau esi tik devīga, šodien,…
sakūko Ieviņai, vi… Dzeguze apklust. Brīdi pagaida. Stulbais putns! Krūzi un mazu
bļodiņu rokās, uznāk Gatis.
Gatis: Uz ko tu te baries? Apsēžas.
Vineta: Uz dzeguzi.
Gatis: Ko ta šī tev tādu nodarīja? Vineta dusmīgi atmet ar roku. Saki, saki. Gadus par maz
pieskaitīja? Drīz tikšu atraitņu kārtā?
Vineta: Iesmejas. Stulbenis! Nemaz neceri. Man ta, kā reizi, krietni uzskaitīja.
Gatis: Man arī,… bet uz naudu gan aizkūkoja.
Vineta: Kā tad tā?
Gatis: Vienkārši, izgāju uz copi, bet šī, ku- kū, ku- kū! A kabatā ne kapeiciņas. Labi, ka biju
paēdis un padzēris.
Vineta: Iesmejas. Nu, vismaz nebūsi badā un izslāpis, bet naudu es tev aizdošu. Jau mēnesi
monētu kabatā nēsāju.
Gatis: Turpmāk arī tā darīšu. Citādi sanāk, ka jādzīvo ilgi, bet galīgi bez naudas… Mmm,
garšīga putra. Kāpēc tu neko neēd?
Vineta: Es jau. Tagad tik tēju padzeršu.
Gatis: Noliek karoti. Vērīgi skatās uz Vinetu. Tā. Kas te notiek? Jūs abas, ar Nanīti, tādas
pavisam dīvainas. Nanīte jau nedēļu tāda, nekāda, tagad arī tu…
Vineta: Kas? Ar mani viss kārtībā un mammai arī.
Gatis: Beidziet, jūs abas! Neesmu vakarējais,… un man ir acis pierē. Tiešām tik ļoti uztrauc
tas, ka Gabors un Uģis būs te?
Vineta: Mani ne. Labi, nedaudz uztrauc. Es nezinu, Gati, lai kā tur arī nebūtu, bet Gaboru,
vairāk, vai mazāk mēs zinām, lai gan, pēc pēdējās atbrīvošanās, viņš te nav rādījies.
Gatis: Baidies, ka viņš varētu būt mainījies?
Vineta: Nopūšas. Baidos. No vienas puses, sēdējis tikai par zādzībām, bet trīs reizes.
Gatis: Es tevi saprotu. Cietums nav tā vieta, kur cilvēki kļūst labāki, drīzāk jau otrādi,… bet
mēs nevaram liegt viņam braukt tikai tāpēc, ka viņš bijis cietumā.
Vineta: Es par to pašu. Nebūs smuki, ja teiksim Rutai, ka… Es nezinu, Gati, nezinu.
Gatis: Pieceļas. Tad jau laiks rakt nost sudrablietas.
Vineta: Jā, jā,…tev tik joki prātā, bet man jokot negribas.
Gatis: Es nejokoju. Vienkārši paslēpsim tās. Kaut vai aiznesīsim pie Skaidras. Ja ko jautās,
teiksim, ka pārdevām, bet naudu nolikām bankā, Ieviņas izglītībai.
Vineta: Zini? Laba doma. Gan Gaboram kārdinājums būs prom no acīm, gan mums prāts
mierīgāks. Pieceļas. Apņēmīgi. Iešu un salikšu visu koferī, tu vēlāk aiznesīsi. Labi?
Gatis: Nāksies, pats to ierosināju. Bet Gaboram nebūs laika par muļķībām domāt,… pielikšu
viņu pie grāvja tīrīšanas un, ja vajadzēs, Uģim arī darbs atradīsies.
Vineta: Jā, tā būs labāk. Dodas nost. Kā akmens no sirds novēlās. Abi prom.
Pēc brīža, no labās, atpakaļ skatīdamies, uznāk Jopīc. Paslēpjas aiz sētas, notupjas.
Jopīc: Skatās gar sētas malu, rakņājas pa kabatām un purpina. Nu i laiki pienākuši,… lai
cilvēks varētu uzvilt dūmu,… jāmūk no savas mājas laukā. Izvelk pīpi un sērkociņus.
Kāda, tai vecenei, darīšana…gar manām plaušām? Lai savējās vaktē. Ieliek pīpi mutē,
mēģina uzraut sērkociņu. Nu….un, ka paša sieva? Kas tas ir, ka nedeg!? Sasodītie…
haltūristi…Mēģina citu sērkociņu. Nu, jopiņ ratā! Kas tas ir?
No labās, dvieli ap galvu, uznāk Ieva.
Ieva: Ierauga Jopīti. Ei, Jopīt! Ko tu te dari!?
Jopīc: Kājās. Jopiņ ratā,…Ieviņ! Ko baidi vecu vīru? Man sirds švaka, varēja vēl pušu plīst.
Ieva: Iesmejas. Nu, nestāsti nu! Lai nu kas, bet sirds tev kā jaunam puikam. Citādi nespētu,
divpūru maisu, dzirnavās, uz otro stāvu uznest.
Jopīc: Lepni. Kas ir, tas ir. Daži, daudz jaunāki, i līdz pus trepēm netiek.
Ieva: Es jau par to pašu. Bet ar aknām gan tev vajadzētu prātīgāk.
Jopīc: Labi, labi. Netēlo te manu veceni. Tā jau arī man to vien skandina… ciroze, ciroze,
uz mēles viņai ciroze. Tev sērkociņi ir?
Ieva: Te nav, bet klētī gan ir.
Jopīc: Atnesīsi? Manējie samirkuši.
Ieva: Tev vajag, tu arī nāc.
Jopīc: Ūja, Ieviņ! Kas tad nu? Grūti vecam vīram izlīdzēt? Apsēžas uz soliņa. Esmu vecs
un vārgs. Atnesīsi spičkas, lūdzu?
Ieva: Stingri. Nē, Jopīt. Es neatbalstu pīpēšanu, nāc pats, ja vajag. Sērkociņus neliegšu, bet
klāt gan nenesīšu. Un man nav laika te skraidelēt… Dodas uz klēti… vēl jāpārģērbjas
un jāpaspēj uz autobusu. Nāksi?
Jopīc: Sakrusto rokas uz krūtīm. Neiešu.
Ieva: Parausta plecus. Kā vēlies. Ieiet klēti, pēc brīža durvis paveras, Ieva noliek sērkociņu
kastīti uz lieveņa grīdas. Te būs tavi sērkociņi. Aizver durvis.
Jopīc: Man vairs nevajag. Varēji nepūlēties. Brīdi trinas uz soliņa, ik pa brīdi paskatās uz
klēts pusi, tad apņēmīgi pieceļas. Labi, nejaukais skuķi. Nebūtu tik liela gribēšana,…
i soli nekustētu,…Uzkāpj lievenī, liecas pēc sērkociņiem… bet gribēšana ir liela.
Skaidra: (balss) Nē,…nu jūs, cilvēki, tikai paskatieties, ko tas vecais ķēms sadomājis.
Jopīc: Paķer sērkociņu kastīti, noslēpj to. Ko? Kurš izdomājis,… ko izdomājis?
Skaidra: Uznāk. Tu, vecais meitu ģēģeri, tu.
Jopīc: Ko es? Es neko.
Skaidra: To tu Ieviņai varēsi stāstīt, ka neko. Es jau nu viņai pastāstīšu, kā tu pa atslēgas
caurumu lūrēji, kā gribēji viņu… pliku redzēt.
Jopīc: Vecā, tu ko? Kā tev tādas muļķības varēja galvā ienākt?
Skaidra: A, tā, vecais izvirtuli. Varbūt esmu veca un muļķe, bet redze man vēl laba. Visu
redzēju un visu… Ieviņai izstāstīšu. Tā.
Jopīc: Nokāpj no lieveņa, saņem Skaidru zem rokas. Beidz aurot, taču! Ne pa kādu atslēgas
caurumu nelūrēju. Sakaunējies. Ieviņa man spičkas iedeva. Ne rokā, viņai nepatīk, ka
pīpo, uz lieveņa nolika, bet es gāju pakaļ.
Skaidra: Ai, kā tu vari melst, kā tu vari melst.
Jopīc: Ta jopiņ ratā, Skaidra! Tā ir patiesība. Redzi? Te kastīte, ko no mājas paņēmu, bet šī,
Ieviņas dotā.
Skaidra: Jau mierīgāk. Tad jau tu tikai pīpot biji sataisījies?
Jopīc: Noplāta rokas. Ko tur liegties, biju gan.
Skaidra: Eh, Jopīt, Jopīt,…ko lai ar tevi daru? Ārsti pilnīgi aizliedza tev to pīpi kūpināt.
Jopīc: Ko tie ārsti saprot? Biju daudz jaunāks par Ieviņu, kad pirmo reizi paprovēju.
Skaidra: Jā, bet tagad tu esi daudz vecāks. Saņem Jopīša roku. Kā tu to nemaz nesaproti,…
vecais mērkaķi, ka es…
Jopīc: Ko?!
Skaidra: Jā, jā,… mans vecais, mīļais mērkaķis. Es taču uztraucos par tevi.
Jopīc: Tiešām?
Skaidra: Stingri. Jā, un tagad maršs uz mājām! Varēsi tur uzvilkt dūmu.
Jopīc: Tiešām? Tu nerāsies?
Skaidra: Nerāšos, nerāšos,…lai gan vajadzētu.
Jopīc: Saņem Skaidras rokas. Vienmēr esmu teicis, ka tu esi pati labākā.
Skaidra: Neesi gan. Atstāj sērkociņus un ejam. Uznāk Vineta.
Vineta: Labrīt, Skaidra, Jopīt! Jūs nākat kā saukti.
Skaidra: Labrīt, labrīt, kaimiņien! Vai ta ko vajadzēja?
Vineta: Vajadzēja gan. Ieiesim iekšā, ir runāšana. Padzersim kafiju, parunāsimies.
Jopīc: Vai, pie kafijas, varēšu dabūt ko stiprāku?
Skaidra: Jopīt! Kas vēl nebūs?!
Vineta: Ja Skaidra atļaus, kāpēc ne?
Jopīc: Ļausi? Varu nepīpot, ja vien ļausi vienu graķīti.
Skaidra: Ak tu viens draņķis, nu! Zinu, ka pēc graķīša, tu noteikti gribēsi uzpīpot.
Jopīc: Gribēšu gan. Nopūšas. Labi, Vineta, iztikšu bez tā visa. Iesim padzert kafiju un…
vienkārši parunāt. Jopiņ ratā! Nokārtu galvu prom pa kreisi.
Vineta: Nabadziņš. Šitādas mokas dēļ tā dūma? Žēl Jopīša.
Skaidra: Domā, ka man nav? Bet ārsti ieteica. Pieiet tuvāk Vinetai. Vispār jau… neko tādu
neteica, bet es dzirdu, kā viņš naktīs klepo. Pa dienu vēl neko, bet naktīs tā tēš, tā
tēš. Labi, iesim iekšā, gan jau ļaušu ieliet viņam un uzpīpot arī. Abas prom. Sāk
kūkot dzeguze. Pa klēts durvīm, pārģērbusies, somiņu plecā, iznāk Ieva, dodas pāri
skatuvei. Apstājas.
Ieva: Tu gan, dzeguzīt, šodien, vari skaitīt. Nu, saskaiti arī man, cik… Iesmejas… atlicis?
Dzeguze apklust. Ieva brīdi pastāv, tad dodas nost. Stulbs putns! Prom.


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/saskaiti-dzeguzit/

Jūsu viedoklis

Komentāri ir slēgti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.