Par mani

Sveicināti!DSC02819

Mani sauc Andris Niedzviedzis un Jūs esat ienākuši manā mājas lapā „Andris Niedzviedzis.” Šī lapa dod Jums iespēju iepazīties ar maniem darbiem dramaturģijas lauciņā un, ne tikai iepazīties, bet arī saņemt Jūs ieinteresējušo darbu tekstus pilnā apjomā. Tāpat, sadaļā “Pārdomu stūrītis”, lasāmi raksti par to, kas man šķiet aktuāls.

Laipni lūgti!

Iesākumā, nedaudz, par sevi.  Esmu dzimis 1966. gada 7. martā, Valmieras slimnīcā, lai arī var teikt, ka esmu dzimis Dikļos. Šajā ciemā(pagastā) pavadīju lielāko daļu no savas apzinīgās( arī ne tik) dzīves. Bērnība, kā jau bērnība – ar priekiem, bēdām, smiekliem, asarām un citām sīko lietām. Skolas gaitas uzsāku Dikļu astoņgadīgajā skolā un, pēc noteikta gadu skaita, to pabeidzu. Jāsaka, ka mācības man nebija gluži pirmajā vietā, sevišķi negāja galvā visādi likumi, definīcijas, formulas un citas tādas lietas, toties lasīšana un sacerējumu rakstīšana, bija labā līmenī. Lasīt man patika. Bieži vien, zem mācību grāmatas, man bija kāds Žila Verna, Artura Konana Doila, Herberta Velsa romāns, kas nebūt neveicināja citu zināšanu apguvi. Tomēr nekas neatturēja mani no arvien jaunu un jaunu grāmatu ”apēšanas”. Tas turpinājās arī profenē, Jāņmuižā, un vēl ilgi pēc tam.

Nāca padomju armijas, tad kolhoza laiks, darbs kolhozā un mēģinājums izveidot savu Z/S. Deviņdesmito gadu beigās man pavīdēja unikāla iespēja vadīt Dikļu bērnu dramatisko kolektīvu „ Ceļavējš”. Jāsaka, šie gadi bija vieni no labākajiem manā dzīvē. Tāpēc nevaru nepieminēt savus zvēruļus – Danu, Evu, Kristīni, Inesi, Gvido, Daini, Jāni un Kasparu. Darbošanās ar šiem bērniem bija ne tikai prieks, bet arī pagodinājums. Liels paldies viņiem! Bija dažādi iestudējumi un izrādes. Lielākais no tiem bija „Zirņu puika”. Pienāca jauna sezona un bija jāmeklē darbs studēšanai, tomēr tas nebija tik viegli- par pionieriem, un citām tādām lietām, nebija vēlēšanās studēt, bet atrast ko piemērotu savējiem nevarēju. Līdz, kādā vakarā, galvā ienāca doma, paķēru burtnīcu, pildspalvu un tapa pirmais darbs- „Pagrabiņš”. Nākamajā mēģinājumā to nolasīju priekšā saviem zvēruļiem, ko viņi atzina par visai labu esam,(kas gan viņiem cits atlika) un ķērāmies pie studēšanas. Pirmizrāde aizritēja ļoti labi, un tas mani ierosināja citu darbu radīšanai. Tā teikt- maisam gals bija vaļā.

Tālāk dzīve mani aiznesa uz Rīgu, kur iepazinos ar Dramaturgu Ģildes, tā laika, priekšsēdētāju Daini Grīnvaldu, kurš mani iedrošināja turpināt rakstīt. Ko arī, reizēm, visai intensīvi darīju. Darbi krājās, tāpat redzētās izrādes dažādu kolektīvu izpildījumā. Tā nu sanācis, ka kopējais darbu skaits sasniedzis skaitli 50. Nu jau + 7

Pamatā rakstu pašdarbības kolektīviem, jo mani lielākie spēlētāji ir tieši laucinieki. Un nav svarīgi, cik labi aktieri un, cik pareizi tie spēlē. Katra izrāde man ir notikums un jebkurš iestudējums ir liels prieks. Tāpēc vislielākais paldies, manā vārdā, visiem kolektīviem, to režisoriem un citiem līdzi jutējiem! Paldies!!!

Mana vislielākā vēlēšanās ir redzēt savu uzrakstīto uz skatuves, laikam tāpēc esmu izvēlējies rakstīt lugas, nevis romānus un stāstus.

Īsumā( kā nu kuram) tas būtu viss.

Novēlu katram, kas apmeklēs šo lapu, atrast sev interesējošo un- uz sadarbību!

Andris Niedzviedzis.

Jūsu viedoklis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.