Meklēju omi,…opim.

Desmit gadi meitenei, tas ir vēl tikai desmit, vai arī jau desmit? Reizēm Ieviņa, savu opi Bruni, dzen pilnīgā izmisumā un viņš ilgojas pēc tā laika, kad mazmeitiņa interesējās par pasakām, prinčiem un citām, mazu meiteņu, lietām, bet tagad…
Ieviņas vecāki devušies uz Īriju, atpakaļ būs tikai rudenī. Tikmēr Ieviņa dzīvo pie opja, kas pēdējos gados ierasts un problēmas nesagādātu, ja vien meitene nebūtu kļuvusi “pārāk” gudra, saviem gadiem. Brunis, jau gadus septiņus, dzīvo viens, tāpēc nav omes, kura varētu sniegt atbildes uz jautājumiem, kas “lielai” meitenei varētu rasties. Ieviņa izdomā, ka visu vajag labot, tāpēc nolemj mainīt opja dzīvi un ieradumus, kas viņam dotu iespēju atrast sev sievu, kas, pie viena, varētu kļūtu par Ieviņas omīti. Pagastā lielas izvēles nav, jo ne visas sievietes atbilst izvirzītajiem kritērijiem, tomēr Ieviņa darīs, ko vien varēs un sāks ar Bruņa ģērbšanās stila mainīšanu.

Visai nenopietns darbs, kas pasaulīgas problēmas nerisina, bet, iespējams, dod, pavisam nelielu, ieskatu lietās, kas varētu būt aktuālas daudzās ģimenēs.

Darbs spēlēšanai pieaugušo kolektīvā, piesaistot vienu meiteni, aptuveni 10- 13 gadu jaunu.

Darbojošās personas- 5, dažāda vecuma, sievietes un 1 meitene. 1 vīrieša loma.

Darbības risināt 2 vietās- Bruņa mājas pagalms, dārzs un kāda vieta pagasta centrā.

25 lpp., burtu lielums- 14. 6 ainas.

Visu darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/mekleju-omiopim/


Ieskats darbā:


1.aina.

Kādas privātmājas pagalms( dārzs). Daži krūmi, kociņi, puķes. Vidū galds ar krēsliem. Uz galda ievārījuma burka, sviesta, cukura trauki, šķīvji, pāris krūzes, citi piederumi. Turpat arī grāmata. Labajā malā āra pavards. Uz tā neliels katliņš un tējkanna. Pie pavarda, ģērbies novalkātās treniņ biksēs, nosmulētā T kreklā, “krokšiem”, basās kājās, stāv Brunis un maisa katla saturu.

Brunis: Izņem karoti, pagaršo, saviebjas. Ē,…mmm, liekas būs gatava. Paņem no galda lielāku bļodu, liek tajā putru. Neapmierināts. Atradusi restorānu. Viņai, redzējies, specpasūtījums, brokastīs putra. Noliek bļodu uz galda. Te ir tava putra, jaunkundzīt. Uzliek bļodai vāku. Apsēžas pie galda, smērē sviestmaizi. Man gan ir kas labāks par putru.
Lielu somu, pār plecu, uznāk Olita.
Olita: Labrīt, Bruni!
Brunis: O, Olita! Sveika, sveika! Sen, mūsmājā, neesi manīta. Kādi vēji tevi…
Olita: Tev vēstule. No Īrijas.
Brunis: Ā, tā no Ieviņas vecākiem. Pēta aploksni. Izskatās vesela. Tad jau, šoreiz, neviens
nebūs naudu meklējis.
Olita: Uz mani neskaties. Man tava nauda nav vajadzīga.
Brunis: Beidz, Olita! Kad esmu tev ko pārmetis? Atplēš vēstuli, lasa.
Olita: Nekad, bet drošs paliek nedrošs. Ja nu uznāk tev kādi dullumi. Ko labu raksta?
Brunis: Noliek vēstuli uz galda. Neko tādu. Apsveikumu atsūtījuši. Puika jau pa to skaipu
labāk sazinās, bet vedeklai patīk ar roku rakstīt. Gribi brokastis?
Olita: Es,…ē,…es…
Brunis: Pieceļas, dodas uz plīts pusi. Ieliec pati. Bļodā ir putra. Tev tēju, kafiju? Paņem
vienu krūzi.
Olita: Paceļ bļodas vāku. Lai iet kafija.
Brunis: Labi. Darbojas ar tējkannu. Labi. Ja kafija,…tad…kafija.
Olita: Ieskatās bļodā, pieliecas tuvāk, paosta saturu, iepleš acis, ātri uzliek bļodai vāku. Jā,
man… tikai kafiju.
Brunis: Atpakaļ pie galda. Kā vēlies. Paceļ bļodas vāku. Tad putru ne?
Olita: Ātri, pat pārāk skaļi. Nē! Tikai kafiju!
Brunis: Apsēžas. Labi, labi. Tāpēc nav tik dikti jābļauj. Cukuru ieliec pati. Ja jau tu negribi
putru,…varbūt kādu sviestmaizi?
Olita: Nē, būs labi. Es negribu ēst un… Klau, Bruni,…tā putra…
Brunis: Putra Ieviņai. Pati gribēja, pati lai ēd.
Olita: Nomurmina. Neesmu pārliecināta, ka Ieviņa, tik ļoti, gribēs to putru ēst.
Brunis: Kā,…negribēs? Tad paliks gribot. Klau, Olita…
Olita: Nu?
Brunis: Tu jau baigi nesteidzies?
Olita: Visu dienu te sēdēt nevaru. Kaut ko gribēji?
Brunis: Jā, man ir jautājumi tev, kā pie… sievietes. Nu, tu taču esi sieviete?
Olita: Līdz šim biju. Vajag kādus pierādījumus?
Brunis: Beidz! Man prāts uz jokiem nemaz nenesas. Liekas, ka esmu sprukās un tam par
iemeslu ir Ieviņa.
Olita: Ko viņa tādu sastrādājusi?
Brunis: Vēl neko, viņa ir labs bērns, bet…Pieceļas, paņem putras bļodu. Nolikšu siltumā,
viņa vēl, droši vien, guļ. Noliek bļodu uz plīts, atgriežas pie galda, apsēžas, smagi
nopūšas.
Olita: Bet?
Brunis: Ieviņa nav tāda, kā citi bērni, vismaz man tā liekas.
Olita: Kas ir ar viņu? Runā, taču!
Brunis: It kā nekas, bet nu, reizēm, viņa liekas pārāk gudra, savam vecumam. Uzdot tādus
jautājumus, kādus vēl nevajadzētu uzdot.
Olita: Pagaidi! Cik Ieviņai īsti ir?
Brunis: Nu tak desmit,… tikai desmit, bet uzvedas tā, kā būtu jau… Es nezinu cik.
Olita: Pag, pag, Bruni. Meitenei desmit nav tikai desmit. Meitenei desmit ir… jau desmit.
Brunis: Tu man to visu nepadari vieglāku.
Olita: Nemaz netaisos tā darīt. Ja ņem vērā to, ka meitenes attīstās ātrāk, tad var teikt, ka
Ieviņai jau ir trīspadsmit, bet trīspadsmit, Bruni…Ū, tas ir…
Brunis: Kas? Puiši? Alkohols,…narkotikas!!!???
Olita: Nu beidz, beidz! Nevajag pārspīlēt. Vienkārši tev jābūt gatavam tam, ka Ieviņa var
uzdot jautājumus ne tikai par puķītēm, taurenīšiem, pasaku prinčiem, bet arī par ko
citu.
Brunis: Piemēram?
Olita: Nu,…nu es nezinu. Neesmu īstā, kurai prasīt. Man meitas nav bijušas, tikai puikas.
Brunis: Nopūšas. Te mēs esam vienādi. Man jau arī tikai puikas. Mjā,…tu, gadījumā, neesi
lietas kursā, varbūt ir kāda speciāla literatūra? Saproti,… negribu kaut ko sačakarēt.
Ieviņa ir baigi forša. Ja nu es, kaut ko ne tā?
Olita: Jā, optimisms no tevis nestaro.
Brunis: Toties pesimismu varu uz tirgu nest.
Olita: Tu beigsi purpināt? Nu nav tas velns tik melns, kā to iztaisi. Klausi, ko saka intuīcija
un sirds balss. Viss būs labi.
Brunis: Man tavu pārliecību. Nebūtu Sarma…
Olita: Nu, vai neesi viens stulbenis? Ko tu viņu piemini? Jau,…jau gadi septiņi būs, kopš
viņa prom. Nu i velns ar viņu!
Brunis: Jā, bet viņa ir,…bija Ieviņas vecmāmiņa, viņa zinātu ko darīt.
Olita: Pikti. Neko viņa nezinātu. Daudz, tava Sarma, par Ieviņu interesējās, kad bija te?
Brunis: Nē, bet…
Olita: Kājās. Ar to arī viss ir pateikts. Atskan klusināta mūzika. Dzi! Liekas, ka Ieviņa arī ir
pamodusies. Labi, man arī laiks iet, darbs gaida. Pieiet pie Bruņa, saņem aiz pleciem,
papurina. Neķer kreņķi, opi! Viss būs kārtībā, bet, ja netiksi galā, pasauc mani. Gan,
pa abiem, kaut ko izdomāsim. Atā! Ā, un to putru…
Brunis: Jā, jā,….tā ir siltumā. Paldies, viss kārtībā. Atā!
Olita: Bet… Atmet ar roku. Tiec pats galā. Visu labu! Prom.
Brunis: Pieceļas. Būs vien jātiek, būs. Sauc. Ieva! Ieviņa! Brokastīs. Putra dziest.
Ieviņa: Balss. Nāku. Tikai saģērbšos.
Brunis: Liek putru šķīvī, tā lāgā negrib krist nost no karotes. Kas,…kas tas par…sviestu?!
Ar šito jau ķieģeļus mūrēt, ne…Ieliek šķīvī pamatīgu porciju. Noliek šķīvi uz galda,
iesprauž putrā karoti. Parausta plecus. Un šito kāds arī ēd? Ievā!
Ieviņa: Balss. Jā, jā, jau nāku. Ģērbusies šortos un šķībi sapogātā blūzē, uznāk Ieva. Labrīt!
Brunis: Labrīt, labrīt, Ieviņ! Laikam vakar ilgi augšā sabiji, ja reiz šodien tik vēlu celies?
Ieviņa: Apsēžas pie galda. Nē, gulēt aizgāju laicīgi. Manā vecumā jāguļ vismaz…
Brunis: Piebīda šķīvi. Tā, sākas. Tavā vecumā mazāk jārunā, vairāk jāēd. Vesela ēdusi!
Ieviņa: Pēta putru, mēģina izņemt karoti. Neesmu pārliecināta, ka šī putra ir ēdama.
Brunis: Nu, nu! Ir nu gan freilene. Putra, redzējies, viņai nepatīk. Ko tad pati pasūtīji, ja
neēd?
Ieviņa: Es ēstu, ja vien varētu. Te, kaut kas, nav tā kā vajag.
Brunis: Un, kas tieši? Visu taisīju pēc receptes. Taisni no pavārgrāmatas. Vārds vārdā, burts
burtā. Varu iedot izlasīt. Apsēžas.
Ieviņa: Atbīda šķīvi. A, pienu pielēji?
Brunis: Kādu pienu? Kur man tas bija jālej?
Ieviņa: Nu,…pārsvarā gadījumos, to lej pie putras, tad tā kļūst…
Brunis: Pagaidi! Paķer grāmatu, atšķir to, lasa. Tikai nevajag. Te, ne par kādu pienu nav…
Ir gan. Sasodīts! Ko tu ātrāk neko neteici?
Ieviņa: Nevarēju pateikt, jo gulēju.
Brunis: Noplāta rokas. Nu,…pret taviem argumentiem, nav ko iebilst.
Ieviņa: Un nevajag. Vari uzsmērēt man kādu sviestmaizi?
Brunis: Varbūt izdari to pati? Tu jau mums tā gudrā, visu zini.
Ieviņa: Visu noteikti nē, bet zinu daudz.
Brunis: Ahā. Nemaz tik daudz nezini. Kāpēc tad tu, lielā gudriniece, savu blūzi nepareizi
sapogāji? Bēbīšu kļūda.
Ieviņa: Smērē sviestmaizi. Mierīgi. Tam, ka bēbīšu kļūda, piekrītu, bet tā nav mana kļūda.
Brunis: Ka tik ne tā. Es tev blūzi pogāju?
Ieviņa: Nē…
Brunis: Ahā! Redzēji….
Ieviņa: Bet tu to pogu tā piešuvi. Savādāk nevarēju sapogāt un es speciāli tā, lai tu redzētu.
Brunis: Atgāžas krēslā. Viss,…tu mani piebeidzi. Padodos.
Ieviņa: Ko arī vajadzēja pierādīt.
Brunis: Nu, nu! Nepaliec pavisam bezkaunīga!
Ieviņa: Tā nav bezkaunība, bet dzīves pieredze.
Brunis: Un, ko, tava dzīves pieredze saka par žagariem pa dibenu?
Ieviņa: Pirmkārt, tā jautātu, par ko? Otrkārt, tas nav pedagoģiski.
Brunis: Saķer galvu. Gribi mani kapā iedzīt?
Ieviņa: Tāda nolūka man nav.
Brunis: Kāds tad tas ir? Reizēm jūtos, kā pirmziemnieks, ko direktors meiteņu ģērbtuvē
pieķēris. Pieceļas, ielej sev tēju.
Ieviņa: Nesaprotu šo salīdzinājumu, bet mans nolūks ir tev palīdzēt.
Brunis: Ak tā? Un,…kā palīdzēšana izpaustos, ja drīkstu zināt?
Ieviņa: Drīksti. Brīdi klusums. Ieviņa mierīgi ēd sviestmaizi.
Brunis: Nu?
Ieviņa: Kas, opi?
Brunis: Tas arī viss? Vairāk neko neteiksi?
Ieviņa: Teikšu, bet tikai tad, kad prasīsi. Līdz šim tu tikai jautāji, vai drīksti uzzināt un es…
Brunis: Klau, Ieviņ,… saudzē mani, lūdzu! Vienkārši īsi un skaidri pasaki, kas tev padomā?
Ieviņa: Labi. Tev vajag atrast sievu, kas, līdz ar to, saprotams, būtu mana ome.
Brunis: Brīdi klusē. Dzer tēju. Kam tev ome?
Ieviņa: Nu, opi,… kā tu nesaproti? Es esmu meitene…
Brunis: Nu to es zinu bez teikšanas.
Ieviņa: Ne tikai meitene, bet pat jauna sieviete… Brunis aizrijas ar tēju, sāk klepot. Nu ne
jau sieviete tās klasiskajā izpausmē.
Brunis: Smagi velk gaisu. Nu, paldies par to! Nomierināji.
Ieviņa: Par ko tu tā streso, opi? Mamma ir prom, bet man var rasties kādi jautājumi, kurus
nepārzini. Uz kuriem labāk varētu atbildēt mamma, nu, vismaz, pieaugusi sieviete.
Brunis: Labi, labi,…to es saprotu,…bet tam jau nav vajadzīga ome,…tas ir,… man sieva. Ir
man paziņas,…sievietes, pietiekami pieaugušas un zinošas.
Ieviņa: Tu domā Olitas tanti?
Brunis: Ne tikai. Pagastā ir daudz pieaugušu sieviešu.
Ieviņa: Tu arī, pilnīgi svešiem, cilvēkiem stāstītu savas problēmas?
Brunis: Mjā,… te nu nav ko iebilst. Bet feldšere? Viņa ir sieviete, pie tam ārste. Ja radīsies
kāds jautājums…
Ieviņa: Eh, opi, opi. Tu neko nesaproti.
Brunis: Liekas, ka šoreiz, Ieviņ, tu kaut ko nesaproti. Tas viss nav tik vienkārši. Nevar tā iet
un kādu paņemt,…kā veikalā. Tam vajadzīgs… Pieceļas. … Ai! Un, kurai, es tāds,
esmu vajadzīgs? Man labi tāpat.
Ieviņa: Nu, varētu būt, ka tieši šāds, tu, tiešām, nevienai neesi vajadzīgs.
Brunis: Cik mīļi. Tu proti iedvesmot.
Ieviņa: Bet, opi,…ja tu būtu klausījies uzmanīgāk, būtu pamanījis, ka uzsvars bija jāliek uz
vārdiem…tieši šāds. Tāpēc jau piedāvāju tev savu palīdzību.
Brunis: Aha. Palīdzību, saki? Tad, cik noprotu, tev jau ir padomā, kādu?
Ieviņa: Protams. Vai es velti muti dzisinātu.
Brunis: Labi, Ieviņ,…pieņemsim, ka piekrītu, ka man palīdzi. Tas tikai tā, intereses pēc. Ar
ko tu sāksi un, kā, galu galā, tu man palīdzēsi?
Ieviņa: Tad tu piekrīti?
Brunis: Jā, jā, piekrītu. Tomēr, Ieviņ, es paturu tiesības to visu pārtraukt, ja kas nepatiks.
Ieviņa: Pastiepj plaukstu. Vienojušies? Dod pieci!
Brunis: Viegli uzsit pa Ieviņas pastiepto plaukstu. Tā izskatās. Nu? Kas tālāk?
Ieviņa: Pieceļas. Tālāk sāksies pārvērtības. Gaidi tepat, tūlīt būšu atpakaļ. Prom.
Brunis: Ei! Kas nu? Atmet ar roku. Svilpaste. Paņem putras šķīvi. Paosta, atkal parausta
plecus. Putra kā putra. Skatās apkārt. Ā,…Duksi! Nāc šurp! Man tev kas ir. Izstiepis
šķīvi sev priekšā, nost pa labi. Nāc, Duksi, nāc, brokastīs. Ko ošņā? Ēd nu! Atskan
suņa smilksti. Ei! Kur tu skriesi? Kas putru ēdīs? Atgriežas atpakaļ. Nu es jau arī
neēdīšu. Sāk kārtot galdu. Nu? Kur tad ir tā,… gandrīz jau pieaugusī,…sieviete?
Purpina. Mācīt un gudri izrunāties visas prot, bet, ja jāpalīdz novākt galdu…
Nesot rokās drēbju čupiņu, kurām virsū uzliktas tumšas sporta kurpes, uznāk Ieviņa.
Ieviņa: Tā, opi,…sāksim ar tavu vizuālo tēlu. Mainīsim tavu ģērbšanās stilu.
Brunis: Kas tad tam vainas?
Ieviņa: Tas ir galīgi garām. Šitā ģērbies tu izskaties pēc lubraka.
Brunis: Ko?! Nu vai zini, skuķi, es… Un tad? Es tā jūtos ērti.
Ieviņa: Bet izskaties stulbi. Nerunā pretī! Velc mugurā šīs drēbes un nestrīdies!
Brunis: Atkal purpina. Velc mugurā, velc mugurā. A tu zini, ka neesmu ļāvis tev rakņāties
pa savu skapi?
Ieviņa: Opi! Šobrīd tas nav aktuāli.
Brunis: Labi, labi. Novelk T kreklu, velk mugurā kreklu. Nesaprotu, kam man tas vajadzīgs?
Ieviņa: Tas vajadzīgs mums abiem, opi. Labi,…tagad bikses.
Brunis: Nekomandē! Taisās vilkt nost treniņbikses. Varbūt,… jaunā sieviete, būtu tik laipna
un aizgrieztos?
Ieviņa: Aizgriežas. Oi, oi! Cik mēs kautrīgi.
Brunis: Pārvelk bikses. Kautrīgi vai nē, bet šī ir intīma procedūra.
Ieviņa: Lai jau tā būtu. Tāpat nav nekā tāda ko neesmu…
Brunis: Ko?! Ieliek kreklu biksēs. Tikai nesaki, ka esi lietas kursā par,…par… Apsēžas.
Ieviņa: Internets, opi, internets. Nevajag tā satraukties. Nu? Esi kārtībā?
Brunis: Nopūšas. Kārtībā, kārtībā. Kāpēc es uz to parakstījos?
Ieviņa: Neburkšķi. Tagad zeķes un botas.
Brunis: Man riebjas zeķes un nepatīk botas. Sāk vilkt kājās zeķes.
Ieviņa: Bet normālām sievietēm riebjas baskājaini, krokšus valkājoši, lubraki.
Brunis: Nu, nu! Pievaldies! Manai pacietībai ir robežas un tu, domāju, esi ļoti tuvu tām. Tā,
esmu gatavs, ceru, ka… Pieceļas. Nu? Ko teiksi? Ieviņa pieceļas, uzmanīgi skatās
uz Bruni, tad papurina galvu. Kas atkal tev nepatīk? Joprojām izskatos pēc lubraka?
Ieviņa: Nē, tagad izskaties… Pieiet pie Bruņa. …pēc nūģa. Sāk vilkt kreklu laukā no Bruņa
biksēm.
Brunis: Ei! Kas vēl nebūs?!
Ieviņa: Kuš! Ja būtu uzvalka bikses, jā, bet ar džinsiem vajag šādi. Atkāpjas. Jā, ir labāk.
Brunis: Ceru, ka mana mocīšana beigusies?
Ieviņa: Domāju, ka jā,…pagaidām.
Brunis: Pagaidām? Tas nozīmē, ka gaidāms vēl kas?
Ieviņa: Dzīvosim, redzēsim. Tagad nokārtosim galdu, tad padomāsim par nākamo soli mūsu
mērķa sasniegšanai.
Brunis: Tavu mērķu, Ieviņ, tavu. Aiznes šķīvjus un pārējo. Un, kaut kas jādara ar to putru.
Ieviņa: Pamēģini iemērkt, ar kādu stundu vajadzētu pietikt.
Brunis: Varbūt varu arī pats kaut ko lemt?
Ieviņa: Kaut ko jau vari arī pats. Ar traukiem prom.
Brunis: Noplāta rokas, paņem putras katlu, apsēžas, baksta ar karoti katlā. Trakākais,… ka
meitēnam ir taisnība. Tiešām, esmu kārtīgi palaidies un sāku izskatīties pēc lubraka.
Iesmejas. Tomēr,…tam būs kāda jēga? Un, kādu jēgu vispār gribu? Vai man atkal ir
vēlme redzēt blakus vēl kāds, izņemot… Ā, Duksi! Duksi, Duksi, nāc nu, man ir…
Dumjais suns! Pieceļas. Eh,…nāks laiks, nāks padoms. Du…Duksi! Nāc taču šurp!


Visu darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/mekleju-omiopim/

Jūsu viedoklis

Komentāri ir slēgti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.