Kazis.

Luga nav tikai par govju ganu Kazi, par viņa piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Tajā darbojas Anda, viņas māte Irma, Andas tēvs Laimonis un citi personāži. Katram, no tiem, ir sava dzīve, savi likteņi, tai skaitā Andas mātei Irmai, kura uzskata, ka visa viņas dzīve pagājusi ziedojoties savas ģimenes labā. Bet, vai tā ir? Un, kas notiek, ja pašas tuvākie cilvēki uzskata, ka tas nemaz nav tā un viss, ko Irma darījusi ir bijis vienīgi pašas interesēs? Vai sods par meitas nepaklausību jāizcieš Kazim? Vai Kazis ienīdīs Irmu, varbūt spēs piedot? Un, vai tas, kas notiek lugas beigās, ir iespējams? Uz zemes ir tik daudz iedzīvotāju, tāpēc uzskatu, ka kaut kur, kaut kad, tā varēja notikt.

Kā jau dzīvē- ne viss ir skumji un nopietni. Luga spēlēšanai pieaugušo kolektīvos un pieaugušu cilvēku auditorijai.

Lomu sadalījums – 5 sieviešu un 5 vīriešu lomas.

Darbības risinās dažādās vietās- govju fermas atpūtas telpā, ganos, privātmājas dārzā un kaut kur ciemata centrā.

7 ainas, 42 lpp.


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/kazis/


Ieskats darbā:


Darbojas.
Kazimirs (Kazis) – kolhoza govju gans.
Emma- govju fermas brigadiere.
Kaija- slaucēja.
Irma- kolhoza partijas sekretāre.
Laimonis- Irmas vīrs, skolas direktors.
Anda- Irmas un Laimoņa meita.
Vitauts Jurjevičs – rajona izpildkomitejas darbinieks.
Vilis- Vitauta brāļa dēls.
Zane- ciema doktorāta medmāsa.
Andrejs- iecirkņa pilnvarotais.

1.aina.

Govju fermas atpūtas telpa. Skatuves vidū(aizmugurē) logs ar aizkariņiem, pie loga galds ar soliem pie tā. Labajā pusē balts skapītis ar zilu krustu virsū. Vēl tālāk pa labi, vienkāršs koka skapis bez durvīm. Skapī redzamas drēbes un apavi.
Pie galda, ģērbies nosmulētā kreklā, biksēs un zābakiem kājās, sēž Kazis. Blakus, uz sola, vienkārša brezenta soma un novalkāts lietus mētelis. Kazis ietur maltīti un lasa grāmatu. Uz galda dažas maizes rikas un alumīnija krūze ar ūdeni.
Uznāk Emma.

Emma: Sveiks, Kazīt! Pusdieno?
Kazis: Aha, brigadier,…pusdienoju.
Emma: Pieiet pie skapja ar krustu, atver, izņem kladi. Apsēžas pie galda. Nu? Stāsti, kas
jauns ganāmpulkā?
Kazis: Prātīgi atliek grāmatu malā. Izņem no somas nelielu piezīmju blociņu, atver to. Tā,
kas mums te ir…
Emma: Iesmejas. Beidz māžoties. Tu visu no galvas zini, ko ņemies ar blociņu?
Kazis: Atšķir blociņu. Visu zināt, Emmas tant, neviens nevar. Tā mana tante saka.
Emma: Labi, labi, prātvēder… Pag! Kur man tas rakstāmais… Ā, tepat jau ir. Nu?
Kazis: Tā… Sākšu ar Kaijas grupu… Bārta, Cīle… buļļos.
Emma: Labi,….tā arī rakstām… Bārta… Kas par datumu?
Kazis: Piecpadsmitais. Tad vēl Jūra un Banga taisās…
Emma: Pagaidi, Kazi! Zinu, ka tu nekad, savās prognozēs, nekļūdies, bet labāk pagaidīsim,
kad tas būs noticis. Labi?
Kazis: Kā teiksi, Emmas tant. Bet man liekas…
Emma: Ja liekas, var sasisties. Es nevaru rakstīt, ka tās govis taisās. Man jāraksta tikai tad,
ja jau ir noticis.
Kazis: Kā teiksi, brigadier.
Emma: Ei, puis! Apvainojies?
Kazis: Nē. Tante saka, ka apvainojas tikai tie, kas ir nedroši par sevi.
Emma: Nu, jā,…varbūt, ka tā ir. Labi,…kas tālāk?
Kazis: Tavā grupā viss mierīgi. Ja vien neskaitās tas,… ka dažas taisās…
Emma: Pagaidi! Un Venta? Varbūt viņa taisās? Tā kā būtu…
Kazis: Paskatās blociņā. Nē, tad man būtu pierakstīts. Te ir par Pieneni, viņai trešais pups
uzplēsts, tad Magonei, liekas, ir tesmeņa iekaisums…
Emma: Tā jau domāju, ka kaut kas nav labi. Būs jāsauc vetārsts,…lai paskatās.
Kazis: Tad jau lai apskata arī Ventu. Varbūt kāda kaite…
Emma: Pieceļas. Tas viss? Kazis pamāj. Labi, paldies, Kazi! Nopūšas. Ventai vairs neviens
vetārsts nepalīdzēs.
Kazis: Kāpēc ne?
Emma: Pieiet pie skapīša, noliek kladi. Tāpēc, Kazīt, ka pret vecumu zāles nav izdomātas.
Tā nu tas ir, puis. Pieiet pie drēbju skapja, novelk halātu. Kazis novēršas. Ne lopam,
ne cilvēkam,… zāļu pret vecumu nav.
Kazis: Žēl gan, Emmas tant. Ja tādas būtu, tad,…varbūt, varētu līdzēt manai tantei. Nē, es
nesaku, ka tante ir briesmīgi veca, bet, ja nu tādas zāles būtu,… ko? Varbūt kāds jau
ir tādas izgudrojis, tikai mēs vēl to nezinām, ko?
Emma: Pārģērbusies apsēžas pie galda. Būtu jau labi, Kazīt, būtu labi. Kā tad Rasmai iet?
Sen nav redzēta. Es gan daudz centrā neapgrozos, bet… Ir labāk? Vai arī…?
Kazis: Nezinu, Emmas tant, nezinu. Viņa man neko nesaka un es bieži neesmu mājās.
Emma: Tu tāpat nevari viņai palīdzēt, Kazīt. Tas ir tikai…
Kazis: Kas, Emmas tant? Tu ko zini vairāk par mani?
Emma: Steidzīgi. Nē, nē, puis, es tik tā to pateicu. Neņem galvā! Pieceļas. Jā,…neaizmirsti
paņemt piena burciņu. Tā stāv dzesētavā,… kur parasti.
Kazis: Paldies, Emmas tant! Piens tantei palīdz, tā vismaz viņa man saka. Man gan reizēm
liekas, ka ne, bet, ja jau viņa tā… Ātri uznāk Kaija.
Kaija: Dusmīgi. Kaut velns to rāvis! Kaut tas viss izputētu- ferma, govis un pārējie sūdi!
Emma: Par ko tu šķendējies?
Kaija: Pieiet pie drēbju skapja. Ne par ko un par visu. Vienkārši man tas viss ir apnicis. Šī
ferma, govis, šis darbs galu galā. Apnicis! Apnicis! Ap-ni-cis! Nikni nopurina no
kājām zābakus un uzvelk sporta čības. Rītos celies, nāc uz darbu, raujies kā tāds
nēģeris, bet,… kas no tā? Velk nost kūts halātu, paliek apakšveļā ( piemēram, tā
sauktajā, kombinē). Piens, sūdi,… piens, sūdi un…nogribējušās govis. Piegriezies!
Kazis: Bet prēmijas,… goda raksti,… cilvēku cieņa. Tu esi laba slaucēja,… labākā.
Kaija: Pavisam dusmīgi. Ta iebāz tās prēmijas, kopā ar tiem goda rakstiem, un cilvēku
cieņu, zini kur? Es gribu cilvēka cienīgu dzīvi. Normālu dzīvi. Gribu ģimeni, bērnus
un,…un…beidz lūrēt uz maniem pupiem, izvirtuli! Kas tas vispār ir? Te sēž vīrišķis,
kad man jāpārģērbjas. Tinies laukā! Nav ko lūrēt.
Kazis: Skatās pa logu. Es nemaz nelūru, pat neskatos uz tavu pusi. Ģērbies, manis pēc, kaut
plika. I tad neskatīšos.
Kaija: Iespiež rokas sānos. Šitā gan, ko? Par ko tad neskatīsies? Neesmu gana laba govju
ganam?
Emma: Iespurcas. Varbūt, Kazis paskatītos, bet tu jau neļauj. Auro pa visu kūti. Skaties, ka
govis pienu nenorauj.
Kaija: Dusmīgi. A tu nejaucies starpā! Nav ko aizstāvēt viņu. Emma atmet ar roku. Nu, nu
pasaki, čalīt,… Pieiet Kazim klāt.…ar ko mani ciči sliktāki par govju? Tos tu pārzini,
kā savus piecus pirkstus, bet sieviešu ne? Neinteresē? Tā?
Kazis: Pagriežas un gandrīz piespiež seju pie Kaijas krūtīm. Nu? Tagad skatos. Tā ir labāk?
Kaija: Atlec atpakaļ. Izvirtulis! Maniaks! Kā tev nav kauna?
Kazis: Pieceļas. Te kādai ir slikts garastāvoklis. Iešu līdzēšu Dzintaram mēslu lenti sariktēt.
Varbūt būs tikai atspriegojusies, paši tiksim galā. Prom.
Kaija: Sen bija laiks aiziet,….citādi ne pārģērbties, ne… Apsēžas pie galda. Idiotisms!
Emma: Apsēžas Kaijai pretī. Kas noticis, Kaija? Ko ārdies?
Kaija: Nekas. Vienkārši riebjas, ka nevar normāli pārģērbties. Kā tāds lūriķis.
Emma: Nemuldies, nu! Pēc tavas reakcijas spriežot, tu vairāk gribēji, ka Kazis skatās, ne…
Kaija: Jā, jā. Tu jau tā gudrā atradusies. Visu zini.
Emma: Tur tā lieta, ka nezinu. Pastāstīsi? Varbūt paliks vieglāk.
Kaija: Diez vai. Manā gadījumā ar runāšanu nekas nebūs līdzēts. Pieceļas, paiet malā. Es,
galu galā, esmu cilvēks, sieviete. Man ir savas vajadzības un…
Emma: Tu domā par ģimeni,…bērniem?
Kaija: Apsēžas. Kāda ģimene? Par bērniem vispār nav ko runāt. No, kurienes šie radīsies?
Emma: Tu vakarējā? Parunā ar savu Sašku. Ne pirmo gadu kopā dzīvojat. Būtu jau laiks.
Kaija: Ja tas būtu tik vienkārši. Viņš nekad nav mājās, bet, ja ir, tad tādā pālī, ka nav jēgas
runāt. Vispār, no viņa, nav nekādas jēgas. Galīgi. Ne mājas, ne… Zini? Man liekas,
ka viņam ir cita.
Emma: Pagaidi! Gribi teikt, ka viņš neinteresējas par tevi? Nemaz? Jums nekā nav?
Kaija: Pilnīgi. Nu jau būs pāris mēneši, kopš mums,…tas ir, man…nekas nav bijis.
Emma: Nū, draudzenīt,… tad nemaz nav brīnums, ka tik nikni meties Kazim virsū.
Kaija: Jā, jā,…. Smejies vien. Es tev kā draudzenei, kā vecākajai māsai, bet tu to vien zini,
kā ieņirgt. Kājās. Ejiet ka jūs visi…kūtī!
Emma: Pagaidi, ko trako? Es tevi saprotu un man nenāk prātā smieties. Tas ir nopietni.
Kaija: Aizdomīgi. Atkal smejies? Apsēžas.
Emma: Taču nē. Klau! Varbūt, tu neproties, kaut ko dari ne tā…
Kaija: Jā, nu protams. Tā jau vienmēr- ja kāds vainīgs, tad tā, obligāti, ir sieviete. Esmu
provējusi visu ko. I pamatīgu maltīti uztaisīt, i pati sapucēties, pat polšu uzlikusi, bet
viss kaķim zem astes. Pierijas, izdzer šņabi un liekas uz auss. Vienreiz saņēmos un…
Emma: Ko?
Kaija: Brīdi klusē. Neizlēmīgi. Nu,…nu reiz ņēmu, to lietu, savās rokās,…tiešā nozīmē. Tu
jau zini, ka večiem guļot, nu,…nu, tas tur ir…
Emma: Zinu, zinu. Neesmu nekāda mūķene.
Kaija: Nu, uzriktējos virsū un pati…
Emma: Arī variants. Ko Saška?
Kaija: Ko, ko? Neko? Uz beigām atvēra vienu aci, nomurkšķēja “moloģec baba”, pagriezās,
nopirdās un aizmiga. Visu nakti sēdēju virtuvē uz beņķa un kaucu. Kaucu, kā tāda
aita. Zini? Bija sajūta, ka esmu gatava viņu nosist. Goda vārds! Jutos, kā tāda ielene.
Klau, Emma,…tu,…tu nevienam… Labi?
Emma: Par mani nesatraucies. Nesaprotu, ko večiem vēl vajag? Neesi nekāds briesmonis,
var redzēt, ka visi labumi tev savās vietās. Arī sliņķe neesi un…
Kaija: Kuru tas interesē?
Emma: Triec to Sašku ratā! Atrodi sev normālu veci un…
Kaija: A tu, sākumā, to normālo man parādi. Normālu veču apkārt nemētājās. Labi, Emma,
iešu uz māju nosnausties.
Emma: Klau, Kaija,…ja jau tu tādā badā…
Kaija: Vai tu neesi viena ragana? Vēl nupat likās, ka saproti mani, bet tagad…
Emma: Tak nomierinies! Es tevi saprotu un gribu palīdzēt.
Kaija: Aizdomīgi. Kā? Cik zinu, tad tu neesi vīrišķis. Vismaz dušās neko tādu nemanīju.
Emma: Vai liksies mierā, skuķi! Protams, ka neesmu vīrišķis, bet…
Kaija: Bet?
Emma: Kazis ir.
Kaija: Kazis? Govju gans?
Emma: Tu te vēl kādu Kazi zini?
Kaija: Tu ko, Emma?! Es ar Kazi? Viņš taču ir govju gans.
Emma: Nu un? Tavs Saška ir laukstrādnieks. Aiz ko viņš labāks?
Kaija: Tu nopietni?
Emma: Protams. Galu galā nebūsi ne pirmā, ne pēdējā, kas izmanto viņa… pakalpojumus,
tā teikt. Viņš tīri labi tiekot galā ar, ar tādām kā tu. Ko skaties? Domā, ciemā esi
vienīgā, kurai neiet ar to lietu. Un Kazis ir goda vīrs. Ne reizi nav izpļāpājies.
Kaija: Ahā! Kā tad tu to zini, ja reiz Kazis ir tik godīgs?
Emma: Ta jūs pašas, kā tādas vistas, kladzināt. Reizēm liekas, ka jāmeklē lupata ar ko tos
knābjus,…tas ir, mutes aizbāzt.
Kaija: Zini? Kaut kā neticas, ka Kazis ir tāds…labs…
Emma: Nezinu, kāds viņš tieši ir, bet neviena sūdzējusies nav.
Kaija: Un, kuras ir tās, kas izmantojušas viņa…
Emma: Nekā nebūs, meitēn. Arī mana mute ir ciet. Kas pie manis, tas pie manis. Labi, dari,
kā zini. Pateikusi tev esmu…
Kaija: Bet, kā? Iešu viņam klāt un teikšu, ka esmu…badā, ka vajag viņa palīdzību?
Emma: To tu pati izdomā. Es tikai parādīju tev virzienu. Jāiet būs pašai. Tā nu tas ir. Labi,
jāiet apraudzīt, kā puišiem ar to lentu veicas. Trakoti negribas ar rokām kūti mēzt.
Dodas nost. Apstājas. Tad pasaukt Kazi?
Kaija: Ko? Jā,…nē,…vēl nē. Es padomāšu.
Emma: Nu, kā zini. Prom.
Kaija: Brīdi sēž, tad kājās, staigā pa telpu. Tā,…mierīgi,…pavisam mierīgi. Un, kas no tā?
Ja jau citas var, tad, kas man var to… Nu, jā,… bet, ja tas ir stulbs joks un Kazis sāks
smieties? Apsēžas, saņem galvu rokās. Nē, Emma nemelo. Sparīgi. Nu un? Saška nav
mans vīrs un es pati domāju triekt viņu ratā. Tātad, faktiski, esmu brīva sieviete. Jā,…
esmu brīva un daru kā gribu. Ja viņš var, tad, kāpēc es ne? Dots pret dotu un… Eh, ar
govīm ir vieglāk. Atkal saņem galvu rokās un iegrimst domās. Pēc brīža uznāk Kazis.
Kazis: Apstājas. Paklusām. Kaija? Kaija!
Kaija: Izklaidīgi. Jā?
Kazis: Negribēju tevi traucēt, bet Amata ir buļļos.
Kaija: Kas?
Kazis: Skaļāk. Es teicu, ka Amata buļļos.
Kaija: Vienaldzīgi. Ak tā? Es arī.
Kazis: Ko?!
Kaija: Atjēdzas. Kājās. Nē,…nē, es neesmu, tas ir,…man ir,…ir kāds lūgums, pie tevis…
Kazis: Es klausos.
Kaija: Nē, ne jau gluži lūgums, drīzāk tas ir…
Kazis: Joprojām klausos.
Kaija: Nikni. Tad mazāk klausies, vairāk dari!
Kazis: Es nesaprotu.
Kaija: Kas tur ko nesaprast? Ņem un pats ieraksti žurnālā. Rakstīt nemāki?
Kazis: Vispār jau māku, bet Emma man neļauj to darīt. Baidās, ka ierakstīšu arī tās, kas vēl
tikai taisās, nevis tās, kas ir.
Kaija: Labi, labi. Pati ierakstīšu. Pieiet pie skapīša, izņem kladi. Un, un neņem mani galvā.
Pats saproti,…esmu sieviete, sievietēm tā gadās.
Kazis: Saprotu.
Kaija: Tad ko tu te stāvi, ja reiz saproti. Dari kaut ko!
Kazis: Tagad atkal nesaprotu. Labāk iešu mēslu lentu…
Kaija: Pagaidi, Kazi! Apsēžas pie galda. Redzi, man ir problēma par ko, parasti, nerunā. Es,
man tev jāpajautā…
Kazis: Jautā.
Kaija: Nepārtrauc mani! Domā, ka tas ir tik viegli? Es tā nevaru…
Kazis: Pasmaida. Ja nevari tagad, varbūt vakarā varēsi?
Kaija: Kā tu to domā?
Kazis: Atnāc vakarā, pie manis,… uz ganiem. Būšu Jānīšu ganībās. Tur parunāsim.
Kaija: Nolaiž acis. Tad jau tu saprati,… par ko ir runa?
Kazis: Varbūt sapratu,…varbūt nē. Vienkārši atnāc un tad jau redzēs. Labi?
Kaija: Bet,…ja,…ja es neatnākšu?
Kazis: Tad tu nebūsi. Tante saka- ja cilvēks uz kaut kurieni neatnāk, tad viņa tur nav. Atā!
Kaija: Pagaidi! Tu,…tu tiešām nekad,…nevienam?
Kazis: Nekad,…nevienam. Prom.
Kaija: Pēc brīža. Ko es esmu sadarījusi? Mammīt, mīļo! Nu ielene, kas ielene! Vecāmāte
kapā, kā ratiņš grieztos, ja uzzinātu, ko esmu nodarījusi. Paceļ acis pret debesīm. Tu
nedusmo, vecomāt, lūdzu! Ieraksta kladē. Kājās. Un vēl jau nekur neesmu aizgājusi.
Noliek kladi vietā. Iesmejas. Tomēr tas ir tik vilinoši… Tā jau domāju, esmu riktīga
ielasmeita. Vēlreiz iesmejas. Un ziņkārīga. Jā, jā… ziņkārīga ielasmeita. Prom.


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/kazis/

Jūsu viedoklis

Komentāri ir slēgti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.