Ikgadējais ziedojums uz nožēlas altāra.

Šodien pasaulē atzīmē ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Kas vēl to nezina-tiek pieminēti nacistu un viņu sabiedroto nobendētie ebreji gan pirms II PK, gan tā laikā.

Runa ir par sešiem miljoniem nogalināto. Principā nav svarīgi, cik cilvēkus nogalināja- vienu, vai miljonus, noziegums ir, un paliek noziegums. Tas ir skaidrs un par to šaubu nav.

Tātad, šo upuru piemiņas diena, vairāk vai mazāk, tiek atzīmēta visā pasaulē. Nedaudz amizanti tas izskatās ASV, kur tieši šodien svin Neatkarības dienu un atšķirībā no Latvijas karogi nav pusmastā, bet tieši pretēji. Tie lepni plīvo, cilvēki atzīmē un svin, bet vakarā gaidāms salūts 25 min. garumā. Tomēr lai nu paliek Amerika. Vēlējos aplūkot kādu lietu, kas notiek šepat Latvija, šajā konkrētajā dienā.

Vēl gan nedaudz atpakaļ vēsturē. Kā zināms, tad nacistu noziegumu izpildē, ne tikai žīdu iznīcināšanā, piedalījās arī okupēto teritoriju vietējo iedzīvotāju pārstāvji, tai skaitā latvieši. Jāsaka, ka tādi bija gan poļiem, ukraiņiem, lietuviešiem, igauņiem, pat krieviem, praktiski starp visiem nacistu okupēto valstu iedzīvotājiem tādi atradās. Nav pat svarīgi, cik to bija un kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņi bija vienkārši maitas, varbūt nebija citas izvēles, bet tādi cilvēki bija.

Nav noslēpums, ka pēc kara, šie, nacistu labprātīgie, tāpat arī piespiedu atbalstītāji tika aktīvi ķerti ciet, un Sibīrija bija maigākais no sodiem, ko varēja piespries par sadarbību ar nacistiem. Tāpat negulēja arī pašu žīdu mossads un tos, kas nebija izķerti un sodīti, tad jau atjaunotajā PSRS, tika medīti pa visu plašo pasauli un mušīti nost bez kādas tiesas un izmeklēšanas. Acs pret aci, zobs pret zobu. Godīgi un pareizi? Varbūt, bet diez vai.

Nacistu atbalstītāju medības atsākās pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas. Vīzentāla centrs un citas žīdu organizācijas sāka ķēzīt un lamāt Latviju par to, ka tā nevajā un nesoda tos latviešus, kas piedalījušies nacistu zvērībās. Un, ne vīzentālisti, ne citi viņu piekritēji negribēja dzirdēt to, ka mums vairs nav ko ķert un sodīt. Ka visi, savā laikā, izķerti un notiesāti. Kas nošauts, kas aizvests uz Sibīrijas lēģeriem. Bet nē, Vīzentālam un viņa sabiedrotajiem atkal vajadzēja asinis un daudz. Jāsaka, ka mūsu ļurbātājpolitiķi nemaz ļoti necentās šim Vīzentālam ieskaidrot, ka mums, vienkārši, tādu vairs nav. Tā vietā, lai pasūtītu šo žīdu centru pie velna, mūsu bezmugurkaulnieki sāka meklēt variantus, kā pielabināties un, protams, atrada. Sākot ar Ulmani II, kurš aizskrēja uz Izraēlu un „latviešu tautas vārdā „ atvainojās žīdem par mūsu nodarījumiem. Tad radās „tradīcija”, ka katra 4. jūlija pimiņas pasākumos piedalās Latvijas valsts augstākās amatpersonas. Šogad tās būs visas trīs. Un visas teiks nožēlas pilnas runas par žīdiem nodarīto postu, par to, ka tas nekad nedrīkst atkārtoties u.tt. Protams, ka tas nedrīkst atkārtoties un tas bija noziegums, bet vai tai jābūt tikai mūsu nožēlai? Vai tikai mums (latviešiem) vieniem jāuzņemas atbildība par visiem nacistu noziegumiem? Vieniem pašiem? Spriežot pēc mūsu valstsvīru un sievu rīcības, jā.

Nu esam viena trakoti neganta nācija, jo tiekam vainoti pie daudzām sliktām lietām. Mēs esam vainīgi par to, ka mūsu strēlnieki izglāba krievu sifilitiķi Uļjanovu Ļeņinu no nomušīšanas. Tikai ar latviešu rokām (reizēm tā izklausās) tika nobendēti milzum daudz ļaužu. Jā, nesen dzirdēju, ka krievu caru arī letiņi nošāvuši. Un, ja ar to vēl nav gana, tad- katram latvietim azotē paslēpts fašisma stādiņš, kas gaida savu atdzimšanu. Vainīgi? Jā! Jā! Jā!

Tomēr es nejūtos ne vainīgs, ne atbildīgs un Ulmani II arī nedeleģēju atvainoties manā vārdā.

Vai nebūtu pieticis, ja piemiņas pasākumos piedalītos un runu teiktu, piemēram, ārlietu ministrs, bet nē, lai nožēla izskatītos pilnīgāka, pasākumā jāpiedalās visām trim valsts augstākajām amatpersonām. Stulbi un pilnīgi nepareizi kaut vai no drošības aspekta. Ir valstis, kur pirmā un otrā valsts amatpersona nedrīkst lidod pat vienā lidmašīnā, bet šeit- visas trīs vienā vietā. Mūsu drošības iestādēm šeit nekas nebūtu bilstams?

Kad mums, latviešiem, kāds atvainosies par spīdzināšanām, nošaušanām, izsūtīšanām? Vai pienāks diena, kad kāds žīdu valsts pārstāvis piedalīsies un teiks runu 25. marta atceres pasākumos ar domu, ka nekas tāds vairs nedrīkst atkārtoties?

Droši vien tās ir veltas cerības, jo reiz jau rakstīju, ka tiesības uz vēsturisko pārestību atcerēšanos un bļaustīšanos par tām ir tikai žīdiem un krieviem.

Tomēr vēl viena piebilde- Kambodža, Ruanda,… armēņu genocīds. Kāpēc nepieminam tos? Tāpēc, ka šie genocīda gadījumi bija ”ģeogrāfiski ierobežoti”? Nu, nu.

Tāpēc arī turpmāk, 4. jūlijā, redzēsim mūsu valsts vīrus un sievas, septiņžubura svečtura fonā noliecam galvas lielā kaunā un kāds, no valsts vadītājiem, piesegs savu nožēlas pilno pakausi ar žīdu nacionālo galvassegu kipu.

Tas nekas, ka reizēm līst, ir vasara.

Jūsu viedoklis

Komentāri ir slēgti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.