Es tevi negribēju.

Es viņu negribu.” Tie ir Ketas izteikt vārdi, kas nākuši pār viņas lūpāmļoti daudz gadus atpakaļ. Vārdi, kas izteikti sāpēs un bailēs. Tomēr tieši šie trīs vārdi ir tie, kas Ketu vajājuši visu viņas mūžu. Nav ļāvuši naktīs gulēt, bet dienās skanējuši viņas galvā. No malas var šķist, ka viss ir kārtībā, dzīve, mazpilsētā, rit savu gaitu, tomēr tā izskatās tikai no malas.

Pilsētiņā ierodas svešinieks un Ketai šķiet, ka tieši viņa ierašanās ir beigu sākums viņas, un meitas Anetes, ja ne bezrūpīgajai, tad visai normālajai ikdienai. Tieši meita Anete, Marekā, tā sauc svešinieku, saskata ko tādu, kas liek uzdot mātei jautājumus un tie nav patīkami. Jautājumi, kas Ketai liek atgriezties tālu atpakaļ. Atpakaļ, kad viņa bija vien nobijies skuķēns, skuķēns, kas bija piedzīvojis tik daudz ļaunuma un sāpju.

Nu, šie vārdi- „Es viņu negribu.”, lai arī nedaudz savādāk, Ketai bija jāsaka atkal. Atkal jāatsauc atmiņā tas, ko viņa gribēja aizmirst, tas, no kā Keta bija bēgusi.

Darbība risinās mūsdienās, mazpilsētas moteļa kafejnīcā. Bez Ketas, Anetes un Mareka, lugā darbojas vēl vairākas personas- neaktīvs dzejnieks Tautimants, moteļa īpašniece Laine, pilsētas slimnīcas ārste Monika, kā arī citas personas.

Luga domāta spēlēšanai pieaugušo teātru kolektīvos. Darbības piecās ainās un piedalās desmit dalībnieki- astoņas sievietes, divi vīrieši.

Darba kopējais noskaņojums, kā jau dzīvē- nopietnais mijas ar jautrākām lietām, ir arī pavisam nopietnas un smagas emocijas- atzīšanās.

35 lpp., burtu formāts- 14.


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/es-tevi-negribeju/


Ieskats darbā:


Darbojas:
Laine- moteļa īpašniece.
Keta- bārmene, istabene.
Anete- Ketas meita.
Mareks- ārsts no Rīgas.
Rinta- pilsētas domes darbiniece.
Monika- vietējās slimnīcas ārste.
Unda- Monikas paziņa.
Ješka, jeb Tautimants- neaktīvs dzejnieks, bezpajumtnieks.
Ingrīda- PVD inspektore.
Dzidra- PVD inspektore.

1.aina.

Darbība risinās mazpilsētas ceļmalas motelī. Skatuve iekārtota kā neliela kafejnīca ar dažiem galdiņiem. Labajā pusē bāra lete, tai priekšā daži bāra krēsli. Aiz letes redzams plaukts ar pudelēm.
Pie bāra sēž Laine un skaita naudu, kā arī veic pierakstus kladē. Lielu atkritumu maisu rokā, uznāk Keta. Dodas pāri uz kreiso.

Laine: Paceļ galvu. Viss kārtībā? Tiki galā?
Keta: Jā. Rāda maisu. Ir gan cūkas, tie atpūtnieki. Skat, kādu maisu piedzīvojuši. Dodas
tālāk. Burkšķ. Vāc te aiz viņiem. Kaut eiriķi būtu tējai atstājuši, bet nē, vergo pa…
Laine: Pēc tam pienāc,… būs tev kāds eiriķis, šodien algas diena.
Keta: Ā, tas gan labi, citādi, praktiski, esmu sausā. Prom.
Laine: Cerams, ka teiksi tāpat, kad saņemsi naudu. Paņem naudas paciņu, atskaita dažas
banknotes, atliek malā. Nekā diža, šomēnes, tev nesanāks. Aiziet letes otrā pusē.
Ielej sulu, iedzer. Atgriežas Keta, apsēžas pie letes.
Keta: Ielej, saimniec, vienu graķīti. Algas diena, kā nekā. Simtiņu, šampi, vairāk nevar.
Laine: Paņem pudeli. Varbūt iztiksi? Tas, tomēr, maksā naudu.
Keta: Ta nu labi. Atskaiti no algas.
Laine: Kā vēlies. Ielej šampanieti, pasniedz glāzi Ketai. Lūdzu! Lai iet uz mana rēķina,
esi labi pastrādājusi. Tomēr neaizmirsti, ka darba diena nav galā.
Keta: Nu nevajadzēja,… bet, ja tā vēlies… Paldies! Un tu zini, ka darbs necietīs.
Laine: Ceru. Te ir alga. Pārējais, kā parasti, uz kartes, bet rīt. Šodien vairs nesanāks.
Keta: Paņem naudu, ieliek kabatā. Būs labi, saimniec. Tik traki jau nedeg.
Laine: Tu nepārskaitīsi?
Keta: Vai vajag? Izņem naudu. Ir kas mainījies? Algas pielikums,… Izbrīnīta …vai…
samazinājums?! Mums iet pavisam slikti, ja ir tik maz…
Laine: Nē, nē. Par laimi, mums iet normāli, pat labi, varētu teikt.
Keta: Tad,… kāpēc…
Laine: Es atskaitīju par to, ko tu pati sev esi ielējusi. Pa mēnesi sanāca diezgan…
Keta: Pagaidi, Laine. Ja sev ko leju, un neslēpju, ka tā daru, tad pati tūlīt samaksāju.
Laine: Vienmēr?
Keta: Nu labi, labi. Ne vienmēr, bet tad tas ir no ietaupītajiem materiāliem.
Laine: No kā, no kā?
Keta: Netēlo nu, Laine. Tu zini par ko runāju. Vienam pieci grami neielīst, otram desmit.
Vairāk gan ne, dieva goda vārds, Laine! Tu pati nemaz? Nu? Nekad?
Laine: Šoreiz neiet runa par mani, Keta. Šodien paskatījos kameras ierakstu un, intereses
pēc, saskaitīju, cik tad īsti tev tur salijis…
Keta: Tu mani izspiego?
Laine: Tu mani apzodz?
Keta: Nokar galvu. Labi, pieķēri. Bija grūts mēnesis. Droši vien,… noteikti sanāca, ka
tā pavairāk salija. Nervi pavisam čupā. Paceļ galvu. Esmu atlaista?
Laine: Ta nē, Keta. Vēl nē. Es zinu par tavu… nu… par…
Keta: Atkarību no šitā?
Laine: Jā, zināju jau tad, kad ņēmu tevi darbā,… bet zinu arī to, ka esi laba darbiniece.
Keta: Es cenšos. Pagaidi, Laine! Tu zināji, pirms pieņēmi mani? Laine pamāj. Kā?
Laine: Nav svarīgi. Kāds vienmēr, par tevi, zina vairāk, kā tu domā. Tam nav nozīmes.
Keta: Monika!? Ārste skaitās. Nicīgi. Ārsta ētika viņai ir pie vienas vietas. Pareizi?
Laine: Jā, tā bija viņa, kas mani, tā teikt, brīdināja par tavu atkarību. Lai gan es viņai to
neprasīju. Toties viņa gan paprasīja.
Keta: Ko?
Laine: Divdesmit eiro par informāciju, pareizāk, brīdinājumu, kā Monika pati teica.
Keta: Tu samaksāji?
Laine: Jā, kā tad. Tā arī pateicu, ka viņai to informāciju ne prasīju, ne man vajag.
Keta: Tad skaidrs kāpēc neesat labākajās attiecībās.
Laine: Nekad neesam bijušas.
Keta: Vai nav viena žurka, ko? Un neviens viņai neko nevar izdarīt? Pat neskatoties uz
aizdomām, ka viņa cilvēkus šantažē un izpauž personīgu informāciju. Arī Anete
stāstīja, ka Monikas darbībā viss neesot tīrs.
Laine: Viņa mums kā tāds Kaščejs nemirstīgais. Visi runā, visi zina, bet izdarīt neko
nevar.
Keta: Gan atradīsies kāda vara, kas viņu sodīs. Klau! Cik man tur ir saskrējis?
Laine: Saproti, ir iztrūkums un kādam par to jāmaksā. Tu esi vienīgā, kas tiek pie… Pie
tam kamerā…
Keta: Beidz, Laine! Zinu, ka tā ir mana vaina. Cik? Laine uzraksta uz salvetes ciparus.
Nu, johaidī! Simtu trīsdesmit se… un vēl simts, ko pati ieliku kasē. Tev toč būtu
mani jāatlaiž. Cita jau sen tā būtu izdarījusi.
Laine: Lai nu paliek, Keta. Galu galā, tu labprātīgi samaksāji.
Keta: Jā,…baigi labprātīgi… Ko lai daru, Laine? Tā tas turpināties nevar.
Laine: Kas tieši?
Keta: Parāda uz tukšo glāzi. Šis te. Tādu naudu esmu izgāzusi. Pati vēl varētu iztikt. Kur
gulēt ir,…paēst varu no tā, ko viesi neizēd…
Laine: Keta! Tu ēd pārpalikumus?
Keta: A, kas? Nav ne vainas. Kāds neapēd salātus, kādam paliek pāri kartupeļi, citam
gaļa…
Laine: Keta! Tev nav jāēd tas, kas citiem palicis pāri, tu taču vari normāli paēst virtuvē,
to, kas oficiāli atvēlēts darbiniekiem.
Keta: Ņemu arī to, bet tas skuķim. Viņai tagad baigi grūti. Darba nav, bet pabalsts drīz
būs cauri…
Laine: Vienalga. Tāpēc tev nav jāpārtiek no…
Keta: Ai, ko nu tur daudz! Cietumā bija daudz sliktāks ēdiens. Iesmejas. Un es esmu
izvēlīga, skatos, kur mazāk darbojušies, sevišķi bērniem porcijas mēdz būt par
lielu, varu labi izvērsties.
Laine: Izbeidz! Neesmu tik nabaga, ka mani darbinieki pārpalikumus ēdīs. Ko cilvēki
teiks, ja uzzinās?
Keta: Šķelmīgi. Tu par manu vēderu uztraucies, vai par savu reputāciju?
Laine: Par abiem, Keta, par abiem. Tad sarunājušas?
Keta: Par ko?
Laine: Par to, ka vairs neēdīsi pārpalikumus, bet…
Keta: Nevaru solīt. Es jau teicu…Anetei…
Laine: Es varētu pieņemt viņu darbā. Drīz sāksies sezona, liekas rokas noderēs. Anete
būs gan paēdusi, gan naudiņu nopelnīs, bet vēlāk redzēs, varbūt atradīsies darbs
viņas profesijā.
Keta: Tu nopietni?
Laine: Pilnīgi. Mums iet diezgan labi un sezona arī klauvē pie durvīm.
Keta: Tev kāds ir teicis, ka tu esi zelta cilvēks?
Laine: Nē, parasti mani sauc par budzeni un naudas kāsēju. Labi, sarunājuši? Es domāju
par Aneti. Lai nāk kaut rīt. Tagad paliksi manā vietā? Jāaizskrien uz banku.
Keta: Skrien, skrien. Palikšu,… tāpat nav ko darīt.
Laine: Paldies! Ja kas, tad zvani. Dodas nost, apstājas. Jā, Keta… tev arī nav ne vainas,
tu arī esi zelta cilvēks,… un laba mamma, ļoti laba. Prom.
Keta: Aiziet letes otrā pusē. Domīgi. Laba mamma? Tu nemaz nezini, cik stipri kļūdies,
Laine. Sāk slaucīt leti. Notinkšķ ārdurvju zvaniņš. No kreisās uznāk Monika.
Monika: Pa gabalu. Labdien! Man, kā parasti, lūdzu! Apsēžas pie viena no galdiņiem.
Keta pamāj. Un gabaliņu jūsu firmas kūkas,…lūdzu!
Keta: Labi, tūlīt atnesīšu.
Monika: Nesteidzies, mīļā, man laika diezgan. Bija maz pacientu,… ātrāk varēju beigt
pieņemšanu. Keta atnes pasūtīto. Paldies, mīļā! Cukuru nevajag.
Keta: Vēsi. Gribēsiet vēl kaut ko?
Monika: Nē. Vari atgriezties pie saviem darbiem.
Keta: Nedaudz pārspīlēti. Pazemīgi pateicos, par jūsu atļauju, kundze!
Monika: Pagaidi, Keta! Tu joprojām dusmojies par to, ka atlaidu tavu Aneti?
Keta: Uz šo jautājumu, man nav jums jāatbild. Nav jūsu darīšana.
Monika: Nu beidz, mīļā! Anete ir gudra meitene,… bet nemaz neciena vecākus cilvēkus
un, kas ir būtiskāk, savu priekšniecību. Arī degunu bāž tur, kur to nevajadzētu.
Keta: Atiet nostāk. To gan viņa būs no jums iemācījusies.
Monika: Draudīgāk. Ko tu, ar to, gribi teikt, mīļā?
Keta: Arī uz šo jautājumu man nav jāatbild. Atgriežas pie Monikas, noliecas tuvāk.
Paklusu. Un, ja tu, žurka, vēl kaut reizi nosauksi mani par mīļo, goda vārds,…
nākamajā reizē, pirms pasniegt tev kafiju, es tajā pamērcēšu savu pirkstu, bet vēl
pirms tam, es to iebāzīšu sev pakaļā. Tev skaidrs? Atgriežas aiz letes.
Monika: Brīdi pārsteigta sēž. Atgūstas. Nu, nu! Tu šitos cietumnieces gājienus izbeidz!
Ja gribēšu, ātri panākšu, ka šo ēstūzi aizklapēs. Man ir labi sakari un ietekmīgi
draugi. Paliksi uz ielas, bez centa kabatā, ar nejēgu skuķi uz kakla.
Keta: Panāk atpakaļ, izteikti skaļi. Jūs man draudat?
Monika: Iekarsts. Jā, draudu. Es tavu, tavas Anete un Laines dzīvi varu pārvērst par elli,
padarīt tik neciešamu, ka vienīgā izvēle jums būs pakārties. Ja gribēšu, ne tu, ne
tavs skuķis, nekur nedabūsiet darbu. Ja nu vienīgi par ielenēm. Varēsiet tirgot
savas miesas, vai arī sprāgt badā. Un stulbo Laini, mani draugi no vida, nolaidīs
pa burbuli. Tāpēc, beidz lekties un atnes man labāko konjaku! Uz bāra rēķina.
Keta: Jūs, Monika, netaisāties par pasūtīto konjaku maksāt?
Monika: Tu slikti saprati? Nē netaisos par šo konjaku maksāt. Ja tev vēl ar to nepietiek,
tad varu pateikt, ka vairs nekad netaisos maksāt par to, ko man šeit pasniegs.
Keta: Kāpēc?
Monika: Tāpēc, ka esmu Monika Zindmane, slimnīcas galvenā terapeite. Ar to pietiks?
Keta: Pieiet pie galdiņa, pieliecas, paņem no pretējā krēsla telefonu. Jā, kundze,…
Izslēdz telefonu…. ar šo man pilnīgi pietiks. Jā, ja nu tu, gadījumā, vēl nesaprati…
tavs varenais monologs ir ierakstīts. Atgriežas aiz letes. Rakstīt rēķinu, vai tomēr
nevajag? Un,… kā ar konjaku? Liet? Uz bāra rēķina.
Monika: Kājās, pieiet pie letes. Klau, Keta,… kāpēc uzreiz tā? Labi, pāršāvām abas pār
strīpu, tā dzīvē gadās. Izņem naudas zīmi, noliek uz letes. Te būs par kafiju un
kūku,…labi,…par konjaku arī. Ielej sev. Jā, un čeku nevajag, lai iet tāpat.
Keta: Pat tā?
Monika: Jā, jā,….ko mēs ar sīkumiem ņemsimies.
Keta: Pateicos! Labprāt ieliešu sev,…galu galā esmu alkoholiķe, bet čeku gan…izsitīšu.
Lai arī Laine, kā izteicāties, ir stulba, rēķini viņai kārtībā. Izsit čeku. Lūdzu.
Monika: Paķer čeku. Sirsnīgi pateicos!
Keta: Vai, kundze! Un tējai? Parasti jūs atstājat tējas naudu.
Monika: Ar to, ko jau iedevu, tev nepietiek? Keta paņem telefonu, groza to rokā. Labi,…
labi. Izņem vēl kādu naudas zīmi, nomet uz letes. Ņem, aizrijies, draņķe! Ceru,
tu labi saproti, ka tas nozīmē karu.
Keta: Kas nu? Nepatīk, ka tevi, pašas metodēm, čakarē? Tagad zināsi, kā jūtas cilvēki,
kurus tu šantažē un…
Monika: Tu to nevari pierādīt.
Keta: Nevaru, tāpēc cīnīties par visiem netaisos, bet mūs gan tu liksi mierā. Skaidrs, ka
ar ierakstu neko daudz tev ieriebt nevarēšu, tomēr visādas komisijas, skaidrošanās,
taisnošanās ir laika nosišana un nervu bendēšana.
Monika: Es sapratu, bet tev jāsola, ka neko neuzsāksi pret mani. Ne tāpēc, ka baidītos,
bet tu pati nosauci iemeslus.
Keta: Zobu dodu! Ko brīnies? Tas ir no mūsu, cietumnieku, leksikas un nozīmē…
Monika: Mani tas neinteresē. Galvenais turi savu solījumu. Dodas nost.
Keta: Bet tu savējo. Lai tev jauka diena!
Monika: Ka tik ne tā. Prom.
Keta: Paņem telefonu, spaida pogas. Kāpēc gan ne? Diena ir ļoti jauka, jo…Intensīvāk
sāk spaidīt pogas. Ei! Nav ierakstījies? Tas gan nav labi. Bet Monika to nezina un
tas ļauj turēt viņu īsā pavadā. Esmu nopelnījusi Monikas uzsauktos simts gramus.
Nē,… iztikšu. Varbūt vēlāk. Pieiet pie galdiņa. Vāc te aiz vi… Ātri izdzer kafiju un
apēd kūku. Nevar labu mantu postā laist. Noskan zvaniņš, uznāk Laine un Anete.
Laine: Kur Monika tā aiznesās? Pat sveicienus neatņēma. Aiziet pie letes.
Anete: Čau, mammu! Izskatās, ka tu viņai būsi ko baigu pateikusi.
Keta: Pilnu muti. Nē,…mmm,… es neko… tādu… Norij. …viņai svarīgas darīšanas… bija.
Laine: Keta!
Keta: Nu?
Laine: Nu, nu. Tu atkal ēd pārpalikumus?!
Keta: Nē, neēdu,… tikai novācu galdu.
Laine: Ar muti? Tev visas lūpas un deguns ar šokolādi. Keta, Keta…
Keta: Slauka degunu. Es vairāk tā nedarīšu,…tiešām. Anete iesmejas. Ko tu zviedz?
Anete: Izklausās kā skolā, kad skolotāja rāj skolnieku.
Keta: Neizrunājies! Labāk ej un nomazgā traukus, vismaz būs kāda jēga no tevis.
Anete: Paņem tasi un šķīvīti. Nav problēmu. Nav pirmā reize un ne pēdējā. Prom.
Keta: Pieiet pie letes. Tu Anetei pateici,… nu, par darbu?
Laine: Pateicu un viņa piekrita.
Keta: Tā tik vēl trūka, ka nepiekristu. Tad gan viņa man atrautos.
Laine: Būtu tik traki?
Keta: Nu,… nu tik traki nebūtu, bet dusmīga būtu.
Laine: Nu, ja. Klau! Tu, tiešām, Monikai neko nenodarīji? Izskatījās baigi noskaitusies.
Keta: Vispār, nedaudz, salecāmies, bet viņa pati bija vainīga. Nesot paplāti ar tasēm un
turot mutē cīsiņu, atgriežas Anete.
Laine: Par ko?
Laine: Vēlāk izstāstīšu. Tu tikai neuztraucies, viss būs kārtībā.
Aneta: Noliek paplāti uz letes. Cīsiņu neizņēmusi. Kas būs kārtībā? Es kaut ko… Izņem
cīsiņu, nokož to…. nezinu?
Keta: Jā, tu daudz ko nezini. Neskatoties uz to, ka tev ir augstākā izglītība.
Anete: Parausta plecus. Visu nemaz nevajag zināt…Sāk kārtot tasītes…. daudz zināšu,…
ātri veca palikšu. Nu ko,… ja nekā īpaši svarīga nav,…varat būt brīvas.
Keta: Ko? Kā tu to domā?
Anete: Sāk spodrināt glāzes. Tā arī domāju…Uzpūš glāzei dvašu. … ejiet darīt, kas jums
darāms, bet es sākšu strādāt. Nav vienalga, kad sākt. Pareizi, saimniec?
Laine: Manis pēc. Man ir ko darīt un arī… Ketai. … tev atradīsies. Iesim apskatīsimies,
kas ceturtajā ar to matraci. Varbūt, jāmaina nost.
Keta: Tu tiksi galā?
Anete: Ejiet, ejiet! Bārmenei savs darbs, bet istabenēm… savs.
Laine: Iespurcas. Kas tiesa, tas tiesa. Ejam nu, Keta! Dodas nost.
Keta: Tēlotā sašutumā. Nē, tu dzirdēji? Vēl ne degunu nav apsildījusi, bet jau riktē. Tu
to tā atstāsi? Ei, Laine, pagaidi! Prom.
Anete: Protams, ka atstās, jo viņa ir forša. Brīdi klusums. Arī mamma būtu tik pat forša,
ja vien tik daudz… Nopūšas. Iznāk pie galdiem, slauka tos un piekārto krēslus.
Noskan durvju zvaniņš. Sporta somu plecā, uznāk Mareks.
Mareks: Labdien!
Anete: Labdien, labdien! Atgriežas aiz letes. Jūs ko vēklaties?
Mareks: Pienāk. Jā,… es gribētu numuriņu. Ir tāda iespēja?
Anete: Protams. Paņem žurnālu. Tā,…mums ir vairāki brīvi. Kādu gribēsiet?
Mareks: Tādu, kurā ir gulta, duša,… protams, tualete un televizors būtu pavisam labi.
Anete: Mums visi numuriņi ir ar gultu, dušu, tualeti un televizoru. Arī internets mums ir
un elektriskā gaisma arī.
Mareks: Iesmejas. Vienkārši ideāli. Es ņemu.
Anete: Ar skatu uz mežu, vai upi?
Mareks: Pakasa galvu. Ja ir iespēja izvēlēties, tad… ar skatu uz upi.
Anete: Uz vienu,…vai vairākām dienām?
Mareks: Sākumā uz nedēļu, ja var, bet tālāk,…tad jau redzēs.
Anete: Var uz nedēļu, var arī vairāk. Ja vairāk, tad jums pienākas atlaides.
Mareks: Hm, man jau te patīk.
Anete: Man prieks par to. Dodiet kādu dokumentu!
Mareks: Kāpēc?
Anete: Man jūs jāpiereģistrē.
Mareks: Ak, jā,…pareizi. Pase der?
Anete: Pase vienmēr der. Paņem pasi, atver to, ieskatās, tad saraujas, pase izkrīt no
Anetes rokām. Vai,…atvainojiet! Esmu tik neveikla.
Mareks: Nekas, nekas. Nav jau porcelāna vāze.
Anete: Nedaudz satraukusies. Jā,…labi, ka nav,…tad gan būtu joki,…pirmajā darba dienā
saplēst vāzi. Nervozi iesmejas. Atlaišana uz vietas.
Mareks: Jums viss kārtībā? Jūs, pēkšņi, palikāt bāla.
Anete: Nē, nē. Viss ir kārtībā. Jums tikai tā liekas. Tā. Piereģistrējusi jūs esmu,…te būs
numuriņa atslēga, bet savas mantas būs jānes pašam. Nesēju servisa mums nav,
bet nav ļaunuma bez labuma, ietaupīsiet uz tējas naudu.
Mareks: Ak, es muļķis! Izņem no kabatas naudas zīmi, noliek uz letes. Tas jums,…tējai.
Paldies!
Anete: Pagaidiet! Pastumj naudu. Par tējas naudu es tikai pajokoju, tas nebija mājiens.
Mareks: Bet es nejokoju. Man patika apkalpošana. Ņemiet ! Kur jāiet?
Anete: Ē,…jā,…pa šīm durvīm, tad uz otro stāvu. Varu pavadīt.
Mareks: Paldies! Gan atradīšu. Vēl tiksimies. Uz redzi! Prom pa labi.
Anete: Domīgi. Jā, vēl tiksimies, noteikti tiksimies. Apsēžas pie galdiņa. Tā nevar būt
sakritība. Tas pats dzimšanas gads, datums un acis? Katra savā krāsā, ka man,…
tikai viņam zaļa kreisā, bet man… Ja tas, ko mamma,… reiz dzērusi, teica par to,
ka man ir,…bija brālis, ir taisnība? Otrā rītā viņa visu noliedza, sacīja, ka esmu
dumja meitene un manas ausis ir dumjas, ja ko tādu saklausījušas. Bet viņas acis
teica ko citu. Tajās bija nožēla un sāpes,… lielas sāpes.


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/es-tevi-negribeju/

Jūsu viedoklis

Komentāri ir slēgti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.