Deviņsievu spēks.

Darbība risinās kādā pagastā, Mālnieku dzimtas mājās “Mālnieki”, pagājušā gadsimta, četrdesmito gadu beigās.

Latviešu zemniekiem grūti laiki- padomju vara spiež tiem atdot savu saimniecību lopus, darba rīkus un citas lietas jaunveidojamo kolhozu rīcībā, bet pašiem kļūt par visas mantas “kopīpašniekiem”, jeb kolhozniekiem. Daudzas zemnieku saimniecības neizturēja nenormāli lielās nodevas, iebiedēšanu un pazemojumu, tāpēc “labprātīgi” atdeva visu kolhozam, bet paši “labprātīgi” iestājās kolhozos.

Tomēr daži cīnījās pretī. Cīnījās neskatoties uz pieaugošajām grūtībām izpildīt uzliktās nodevas, pastāvīgo spiedienu no varas puses un risku pazaudēt visu, tai skaitā savu brīvību.

Viena no tādām saimniecībām bija “Mālnieki”, ko vadīja Alvīne Mālniece. Mālnieku dzimtas vecākā, bet ne nevarīgākā pārstāve. Viņa, kopā ar meitām, mazmeitām un poļu kalponi, cīnījās līdz galam.

Lugā- deviņas, dažāda vecuma, sieviešu lomas, kā arī divas vīriešu lomas.

Luga spēlējama pieaugušo kolektīvos.

48 lpp, burtu izmērs- 14.


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/devinsievu-speks/


Ieskats darbā:


Pagasta skrīvera, Gustava Stumbēna, stāsts.

Darbojas:
Alvīne, vecāmāte.
Līze, Alvīnes vecākā meita.
Katrīna, Alvīnes vidējā meita.
Laima, Alvīnes jaunākā meita.
Madara, Līzes vecākā meita.
Maija, Līzes jaunākā meita.
Saiva, Katrīnas meita.
Gunda, Laimas meita.
Jadviga, poļu kalpone.
Gustavs, pagasta skrīveris.
Viktors, šoferis.

Darbība risinās kādā pagastā, Mālnieku dzimtas mājās “Mālnieki”, pagājušā gadsimta, četrdesmito gadu beigās.
Latviešu zemniekiem grūti laik. Padomju vara spiež tiem atdot savu saimniecību lopus, darba rīkus un citas lietas jaunveidojamo kolhozu rīcībā, bet pašiem kļūt par visas mantas “kopīpašniekiem”, jeb kolhozniekiem. Daudzas zemnieku saimniecības neizturēja nenormāli lielās nodevas, iebiedēšanu un pazemojumu, tāpēc “labprātīgi” atdeva visu kolhozam, bet paši “labprātīgi” iestājās kolhozos.
Tomēr, bija, kas cīnījās pretī. Cīnījās neskatoties uz pieaugošajām grūtībām izpildīt uzliktās nodevas, pastāvīgo spiedienu no varas puses un risku pazaudēt visu, tai skaitā savu brīvību.
Viena no saimniecībām, kas nepadevās bija Mālnieku saime ar Alvīni Mālnieci priekšgalā. Viņa, kopā ar meitām, mazmeitām un poļu kalponi, cīnījās līdz galam.

1.aina.

Lauku mājas lielā saimes istaba. Vidū liels dēļu galds, tam tālākajā pusē nolikts sols. Galda galos, pa vienam krēslam. Kreisajā pusē veclaicīgs skapis, labajā, plaukts ar dažādām lietām. Galda vidū petrolejas lampa, tai blakus paliela, kūpoša bļoda ar koka karoti tajā. Uz galda astoņas māla bļodiņas un koka karotes, kas noliktas tām blakus, tikai galda labās puses galā, balts šķīvis ar metāla karoti blakus.
Skatuves priekšā, vienā malā, vecs, neliels galds, tam blakus krēsls. Uz galda, daļēji nodegusi, svece un nosmulēta burtnīca, tai blakus zīmulis.

Maizes puskukuli padusē un pamatīgu tuteni rokā, uznāk Jadviga. Noliek maizi un nazi netālu no zupas šķīvja, nopēta galdu.

Jadviga: Labi, izskatās. Var saukt saimi pie galda. Zupa ir,… maize arī un lielais nazis… Vai!
Ak, es glupā! Sviestu aizmirsu. Prom. Pēc brīža atpakaļ ar palielu sviesta trauku.
Tagad gan viss ir labi. Laiks saukt ēdājus. Paiet nost. Visi pie galda!… Pusdienās!
Saimniec, meitenes! Kūju rokā, bet stingru gaitu, uznāk Alvīne. Nopēta galdu.
Alvīne: Burkšķ. Ko nu auro kā dulna? Neviens kurls te vēl nav palicis.
Jadviga: Nedusmo, saimniec. Gribēju lai visi dzird, lai nav jāiet meklēt.
Alvīne: Jau labvēlīgāk. Vienalga aurot gan nevajag. Sagribēs ēst, i peles pīkstienu sadzirdēs.
Apsēžas. Labi,… lej man to vārījumu.
Jadviga: Vai ta saimniece pārējos negaidīs?
Alvīne: Pikti. Nē, negaidīšu.
Jadviga: Tiešām?
Alvīne: Nu tu galvā vāja, vai? Protams, pagaidīšu pārējos, bet varu to darīt arī ar ielietu zupu
Tad tu liesi, vai nē?
Jadviga: Paņem šķīvi, lej zupu. Tad jau tā atdzisīs,… nu,….kamēr pārējie atnāks
Alvīne: Lej, lej! Negribu karstu.
Jadviga: Ielej zupu, noliek to Alvīnei priekšā. Lūdzu, saimniec, lai labi garšo. Maizi arī
Alvīne: Pieceļas, stiepjas pēc maizes kukuļa. Es pati. Tak ej un sauc… Jadviga, ka tevi…!
Jadviga: Jā, saimniec?
Alvīne: Paņem nazi. Kāda velna pēc tu uzliki suķu duramo tuteni? Es to knapi varu pacelt,
kur nu vēl maizi nogriezt
Jadviga: Es nogriezīšu, saimniec. Varu to gan pacelt, gan
Alvīne: Un sviestu arī, ar šito zobenu, uz maizes ziedīsi, glupais sievišķi?
Jadviga: Vai, manu dieniņ! Kaut kā nelāgi sanāca.
Alvīne: Nelāgi būs tad, kad kūlienu ar kūju dabūsi.
Jadviga: Nevajag, saimniec. Tūlīt sameklēšu nazi maizei un sviestam. Prom.
Alvīne: Un sauc pārējos! Atmet ar roku, paskatās apkārt, iemērc karoti zupā. Tiešām badā
jānomirst. Iestrebj zupu. Mmm, laba gan Jadvigai zupa sanākusi, lai arī nekāda dižā
aizdara vairs nav… Smagi nopūšas…un nevar zināt, kad būs,… ja vispār būs. Iesmeļ
vēl. Dusmīgi. Lai nolādēti tie sarkanie plukatas! Pēdējo kreklu grib noplēst. Ka viņus
vilks… Jadviga! Kur tevi nelabais nēsā? Uzsteidzas Jadviga.
Jadviga: Nāku, jau nāku, saimniec. Noliek uz galda nažus. Te būs. Paņēmu vairākus. Tā būs
labi?
Alvīne: Paņem nazi un maizes klaipu. Norūc. Būs jau būs. Sēdies tu arī
Jadviga: Varbūt aiziet un vēl paskatīt, kur pārējie
Alvīne: Sēdi nost! Lej sev un ēdīsim. Ja kāds nevīžo laicīgi atnākt, pats vainīgs.
Jadviga: Apsēžas. Kā teiksi, saimniec. Uznāk Maija, Madara, Saiva un Gunda.
Maija: Labu ēstgribu, badīgajiem! Sēžas pie galda.
Alvīne: Ne pārāk dusmīgi. Nedzesini velti muti. Sēdies un ēd! Pārējās arī apsēžas pie galda.
Jadviga lej arī pārējām.
Maija: Iesmejas. Vēsā mutē zupa labāk dziest, vecomāt. Paldies, Jadviga!
Jadviga: Vesela ēdusi! Maizi,…sviestu?
Maija: Paldies, es pati.
Alvīne: Kur Laima un Katrīna dauzās
Saiva, Gunda: Reizē. Nāk, tūlīt būs.
Gunda: Viņas aizgāja melno aitu apraudzīt. Šī, šodien, tāda sagurusi izskatījās.
Alvīne: Skaidrs. Labu ēstgribu! Visi sāk strēbt zupu. Alvīne atstumj šķīvi.
Saiva: Kas nu, vecomāt? Jau paēdi?
Jadviga: Uztraukta. Zupa nav laba?
Alvīne: Nomierinies! Ar zupu viss kārtībā. Nevaru tā, uzreiz, ar lielu švunku. Uznāk Laima
un Katrīna. Kas melnajai kaiš
Laima: Nevaru saprast, nekādas acīmredzamas vainas neredz
Katrīna: Domāju, ka nekas liels nav, veltīgs uztraukums. Būs labi
Alvīne: Noburkšķ. Gaišreģe esi, ja reiz zini, kas būs, kas ne. To neviens nezina, kur nu vēl
tāds parasts meitietis kā tu
Maija: Vai, manu dieniņ, cik tu pikta. Laikam, ar kreiso kāju…
Alvīne: Vai neliku tev velti nedzesināt muti? Pēc īsa brīža. Ēd, kamēr ir ko.
Katrīna: Noliek karoti. Tā, māt,… kas noticis? Ko tu tik puktīga?
Saiva: Šodien kaimiņu Edzis bija atnācis, varbūt viņš vecomāti nokaitināja
Maija: Iespurcas. Vecāmāte pati jebkuru var nokaitināt. Tas varētu būt tikai kāds sarkanais.
Zinu! Vecāmāte būs pieķērusi Madaru ar viņas jauno brūtgānu spaidāmies.
Madara: Maija! Viņš man nav nekāds brūtgāns. Uznāk Līze.
Līze: Labvakar, visapkārt. Apsēžas otrā galda galā. Jadviga ielej zupu.
Jadviga: Labu ēstgribu, saimniec. Maizi?
Līze: Jā, var… un nedaudz sviestu. Maijai. Ko tu tur teici par Madaras brūtgānu?
Madara: Mammu! Viktors nav mans brūtgāns.
Maija: Kā nu ne? Pati redzēju, kā jūs, aiz vāgūža, bučojāties.
Madara: Mammu! Maija melo. Mēs nebučojāmies, mēs tikai…
Alvīne: Būs miers, pie galda! Purpina. Bučojās,… nebučojās. Nu un? Labāk ar pašu cilvēku,
kā ar to sarkano komisāru ņemties,… pa pagastmāju.
Madara: Vecomāt! Ar biedru kapteini mēs neko neņemamies. Viņš mūs māca…
Alvīne: Zinu, ko viņš jums māca. Komunistu muļķības, lūk ko viņš māca.
Madara: Spītīgi. Tās nav nekādas muļķības. Viņš saka,…ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi
Alvīne: Ka tik ne tā. Nicīgi. Plukatu mācība.
Madara: Iekarst. Un vēl viņš saka, ka padomju vara ir zemnieku un strādnieku…
Alvīne: Nikni. Muti ciet, skuķi! Manā mājā nebūs nekādas sarkano propagandas. Tev tas ir
skaidrs? Madara klusē. Liekas, es uzdevu tev jautājumu, jaunkundzīt.
Madara: Jā, jā,…skaidrs. Bet komisārs ir,…ir,….viņš nav slikts cilvēks.
Maija: Iesmejas, tēloti nopietni. Nu tad tik precē šo nost. Būsiet labs pārītis
Madara: Mammu, Maija atkal
Maija: Ko, Maija? Iedomājies tik, kādi jums būs bērni
Madara: Mammu
Maija: Piedzims ar partija biļeti pēcpusē, bet raudāšanas vietā brēks internacionāli. Pārējie,
arī Alvīne, iesmejas.
Madara: Kājās. Tu,…tu,… tu pati esi internacionāle. Prom.
Līze: Ko tu vari nerrot māsu? Tev skauž, ka puiši interesējas par Madaru?
Maija: Nemaz. Tika man nepatīk, ka tie ir,…ir,….nu tie,…sarkanie vien.
Līze: Nopūšas. Tā ir,… bet, kur tagad ņemsi labākus? Kas karā kritis, kas bez kājām, rokām
pārnācis, kurš vispār pazudis. Paldies, Jadviga! Esmu paēdusi.
Jadviga: Paskatās bļodā. Te ir vēl. Ieliet, saimniec
Līze: Nē, atstāj Madarai. Nomierināsies un sagribēs ēst. Bez ēšanas nevar
Maija: Madara var iztikt ar puišu mīļošanu vien.
Alvīne: Labvēlīgi. Tu jau mierā neliksies, pat ja māsas nav klāt.
Maija: Nē. Paskatās uz pārējām. Nu beidziet, es neko ļaunu
Katrīna: Kas vienam nav ļauns, otram var pagalam nepatikt.
Maija: Kas ar jums visiem ir? Nemaz vairs jokus nesaprotat?
Gunda: Tagadējos laikos grūti ar jokiem un tavējie,… ne vienmēr ir laikā un vietā.
Maija: Kādos laikos, Gunda? Labāk būtu, ja es gaustos un raudātu,… kā tu to dari?
Gunda: Es negaužos un…neraudu.
Maija: Kā nu ne. Domā, ka es nedzirdu kā naktīs grozies un klusām raudi, domā nepamanu
tavas saraudātās acis?
Gunda: Kājās. Nav tava darīšana. Varbūt man sāp, varbūt sāp sirds par vecomāti, mammu,…
visiem pārējiem.
Maija: Man nesāp? Arī sāp, bet tādēļ netaisos pinkšķēt un vaimanāt,…caurām dienām, un…
Gunda: Pieceļas. Tev to nesaprast. Prom. Klusums. Kas turpina ēst, kas tāpat sēdēt.
Maija: Spītīgi. Vienalga, ko jūs visi domājat. Raudāt netaisos, pat, ja tā būs pavēle no paša
partkoma.
Laima: Un nevajag, Maijiņ. Vien tev jāsaprot… Gundai nav viegli.
Maija: Viņai vienīgajai? Ar ko viņa tik īpaša
Laima: Ak, jā… mēs tev neesam teikuši. Gundas Brenci čekisti notvēruši, bet pēc tam, mežā
nošāvuši. Sākumā šausmīgi mocījuši, bet viņš klusējis, nevienu nav nodevis.
Maija: Kājās. Un jūs man neko neteicāt? Ziniet, kā tagad jūtos? Ja es to zinātu… Man jāiet
un jālūdz Gundai piedošana. Pārējiem. Pārmetoši. Ek, jūs! Varējāt gan… Prom.
Alvīne: Laimai. Pag, Laima… sanāk, ka Maijai neviens nav to izstāstījis?
Laima: Acis nodūrusi. Nē,…kaut kā nesanāca. Daudz darba, nogurums un
Alvīne: Pikti. Izmēda. Daudz darba, nogurums, tev. Tas nav attaisnojums. Tagad teikšu jums
skaidri un gaiši, un teikšu tikai vienu vienīgu reizi. Mālniekiem,… dzimtas iekšienē,
nekad nav bijuši noslēpumi, vienmēr viss tiek izrunāts un apspriests. Un es negribu, es nepieļaušu, ka tagad kaut kas mainās. Vienalga kādi laiki un, kas notiek. Ceru, ka visiem klātesošajiem tas ir skaidrs? Pārējie piekrītoši pamāj. Ļoti labi. Jā, ja, kas būs noklusējams, tad to izlemšu es, nevis kāda no jums.
Saiva: Tad jau, vecomāt, tas vairs nebūs Mālnieku garā. Pati teici…
Alvīne: Zinu, ko teicu. Ir lietas, kas tiešām nav jāzina visiem. Tagad novāciet galdu un prom
gulēt! Vajag atpūsties, rīt daudz darāmā.
Saiva: It kā, pēdējos gados, tas būtu kas jauns. Raujies no rīta līdz vakaram, bet …
Jadviga: Es,… es novākšu traukus. Steidzīgi vāc kopā bļodas.
Alvīne: Pret Saivu, draudīgi. Bēeet? Tev ir kas labāks piedāvājams? Saki vien
Saiva: Droši. Un pateikšu. Es domāju, ka Madarai taisnība,…ne par visu, bet
Alvīne: Draudīgi. Tā. Un tieši par ko?
Saiva: Par to kolhozā stāšanos. Pagaidi, vecomāt! Ļauj man pateikt līdz galam.
Alvīne: Uzsit pa galdu. Neļaušu. Kamēr vien esmu dzīva, kamēr mana sirds pukst un plaušas
velk dvašu,…neviens sarkanais plukata, no Mālniekiem, nedabūs,…neko. Pat ne sīku
grābekļa puļķi ne.
Saiva: Ka tik beigās, tā sūda grābekļa puļķa dēļ, mums visiem,… tepat Mālniekos nesanāk
nosprāgt. Daudz jau vairs netrūkst.
Katrīna: Saiva! Tūlīt pat lūdz piedošanu! Tu dzirdēji, skuķi?! Saiva spītīgi klusē.
Alvīne: Pagaidi, Kate! Pieiet pie Saivas, saņem to aiz pleciem. Tiešām ir tik grūti, meitiņ?
Nemaz vairs nevari turēt to
Saiva: Ieraudas, apskauj Alvīni. Ne par sevi uztraucos, vecomāt, ne jau par sevi. Ja vajadzēs,
strādāšu vēl vairāk, kaut pa nakti, bet man tevis žēl, mammas arī. Atraujas no Alvīnes,
bet patur tai rokas uz pleciem. Es taču redzu, ka jums grūti tik ar to visu galā.
Alvīne: Maigi noņem Saivas rokas no pleciem, brīdi patur tās savējās. Paldies tev, meitiņ
Saiva: Nav par ko, vecomāt, tomēr padomā, sarkanie mierā neliksies. Izpildīsim šīs nodevas,
uzliks nākamās. Izpildīsim tās, būs atkal un tā bez gala, bez malas. Nodevas, nodokļi,
…nodokļi nodevas. Paskaties apkārt. Pakalni, Boži, Palejnieki, tie visi atdevuši savas
zemes un… darba rīkus kolhozam.
Alvīne: Un tāpat kar zobus vadzī. Tāpat viņus sauc par budžiem un cilvēku izkalpinātājiem.
Mums, vismaz, ir vēl ko likt galdā un… Atmet ar roku. Tad jau labāk nobeigties no
strādāšanas, kā no bada. Pret Saivu. Ja tu, meit, pavisam nevari to izturēt,… Noplāta
rokas. …Edzis teica, ka viņam vajadzīga skolotāja. Vari pieņemt to vietu,…ja gribi
Saiva: Un pamest jūs? Pamest “Mālniekus”? Tu nu gan esi labās domās par mani, vecomāt.
Labu nakti, visiem! Prom.
Alvīne: Jadvigai. Ko stāvi muti atpletusi? Trauki paši no sevis aiznesīsies un nomazgāsies,
ko? Tas, kas te notika, nav tava darīšana. Skaidrs?
Jadviga: Steidzīgi. Skaidrs, saimniec. Es ātri. Steidzīgi vāc pārējo, visu neva paņemt, dažas
karotes nokrīt zemē. Piedod, saimniec! Esmu tik neveikla.
Alvīne: Apsēžas. Noburkšķ. Kas nu ir, tas ir.
Laima: Es palīdzēšu aiznest. Paskatās uz Alvīni. Labi?
Alvīne: Atmet ar roku. Pēc tam nāc atpakaļ,…ir runāšana. Laima ar Jadvigu prom. Sēžaties
tuvāk! Līze un Katrīna apsēžas pie galda.
Līze: Kas noticis, māt? Edzis atnesa kādas ziņas? Par mūsējiem vīriešiem?
Alvīne: Jā, ziņas ir, bet ne par Kārli un Mārtiņu. Klausieties, negribu būt nejauka, bet…
Katrīna: Kamēr nebūs oficiāla ziņa, ka Mārtiņš miris, vai, kas cits ar viņu noticis es…
Līze: Laima arī netaisās savu Kārli apglabāt, pirms nav pienākusi oficiāla nāves ziņa.
Alvīne: Dievs ar jums, meitenes. Es nelieku nevienu ne glabāt, ne aizmirst, tomēr tik daudz
laika aizritējis. Laimas Kārlis, Kurzemē pazuda ,… Mārtiņš ļēģerī…Vai mazums ir
dzirdēti stāsti par kriminālo bandītu attieksmi pret politiskajiem.
Katrīna: Vienalga, mammu,…mēs gaidīsim.
Alvīne: Atmet ar roku. Manis pēc,…vai es ko saku? Nopūšas. Man vieglāk, vismaz zinu, kur
mana vecīša kauliņi atdusas. Varu puķi uzlikt, svecīti aizdegt. Gan jau drīz arī manas
miesas tiks viņam blakām guldītas.
Katrīna: Mammu! Tā nerunā! Kā mēs bez tevis?
Līze: Bez tevis mums būs grūti, bez tevis mēs…
Alvīne: Nu gana gausties. Vēl jau nekur netaisos. Kur Laima kavējas? Negribu visu nakti te
sēdēt un viņu gaidīt. Ejat kāda pasaukt!
Katrīna: Kājās. Tūlīt. Uznāk Laima. Ā, tu jau nāc. Apsēžas. Māte nevar tevi sagaidīt.
Laima: Palīdzēju Jadvigai tikt galā ar traukiem. Apsēžas. Ko spriežam?
Alvīne: Vēl neko, bet, iespējams, mums ir labas ziņas. Izņem vēstuli. Edzis atnesa. Atbilde
uz mūsu iesniegumu
Laima: Par nodokļu samazināšanu? Alvīne pamāj.
Līze: Kāpēc domā, ka ziņas ir labas?
Alvīne: Kuš tu, vārna! Neķērc! Cerība ir vienmēr. Saiva uzrakstīja tik gudru un, kā viņa tur
teica?
Katrīna: Argumentētu.
Alvīne: Nu, jā,…tādu iesniegumu. Cerēsim uz to labāko.
Līze: Tad tik ver vaļā.
Alvīne: Noburkšķ. Nekomandē! Atloka vēstuli. Brīdi skatās, tad pievelk tuvā lampu. Kā ar
kazas kāju. Līzei. Ņem, lasi tu!
Līze: Paņem vēstuli, lasa. Tā… Pilsonei… Mālnieks Alvīnei “Mālniekos”. Noraksti, tam un
tam…
Alvīne: Kas, tam un tam, tāds ir?
Līze: Noraksti vēl apriņķa Sagādes Ministrijas Pilnvarotajam, apriņķa finanču nodaļai, kā arī
pagasta darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejai
Alvīne: Nepacietīgi. Labi, labi,… mani neinteresē, kam vēl tā ziņa nosūtīta. Kas par mūsu
iesniegumu rakstīts?
Līze: Jā, tūlīt. “…apriņķa darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komiteja, uz Jūsu iesniegumu
Latvijas PSR Ministru Padomei paaugstinātā lauksaimniecības nodokļa… (budžu) lietā,
paziņojam, ka ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu no 20 februāra 1948.
iesniegums izlemts un Jūsu… Pieliecas tuvāk lampai. …lūgums noraidīts.” Brīdi
klusums.
Alvīne: Kā? Kā, iesniegums noraidīts? Pilnīgi? Tur vairāk nekas nav rakstīts?
Līze: Pašūpo galvu. Nē, māt,…vairāk nekā. Tikai aizvakardienas datums un
Alvīne: Tas,…tas nevar būt,… tas nevar…
Katrīna: Izskatās, ka var, māt. Un tas nozīmē
Laima: Tas nozīmē vēl vairāk darba, vēl vairāk sāpošu roku, muguru, vēl vairāk
Alvīne: Dusmīgi. Pietiek! Mēs visi jēdzam, ko tas nozīmē. Pieceļas, dodas nost. Ko sēžat?
Prom gulēt! Vairāk pie sevis. Sarkanie lupatlaši! Kaut jūs izputētu! Dzirdējāt, ko es
teicu? Gulēt! Prom. Pārējās brīdi sēž.
Līze: Pieceļas. Dzirdējāt, ko māte teica. Iesim pie miera. Kas zina, kādus vēl pārsteigumus
atnesīs rītdiena.
Katrīna: Ko tā var atnest? To pašu, ko visus pēdējos gadus, darbu, darbu, darbu un nodevas,
nodevas… Dodas nost. Kuram rīt uz salu jāiet?
Laima: Lai mamma iet. Viņai tāpat mežā nav ko darīt.
Līze: Cerams, viņa piekritīs. Viņa grib strādāt tāpat kā mēs pārējie.
Katrīna: Gribēt viņa var, bet spēki mammai klāt nenāk. Baidos, ka šīsdienas ziņa tos nekādi
nevairos… Labi,… cik ciešmetrus mums vēl vajag?
Laima: Septiņus,…un tie jāsagādā līdz 15. martam.
Katrīna: Nopūšas. Ar katru gadu vairāk un vairāk… Sarkanie nagu maucēji. Prom.
Līze: Skumji iesmejas. Kate jau kā māte runā. Iesim mēs arī. Rīt agri jāceļas. Prom.
Laima: Nogriež lampā liesmu pavisam mazu. Drīz vispār gulēt nevarēs iet. Būs jāstrādā gan
dienu, gan nakti,… dienu un nakti. Sasodītās nodevas! Prom.
Pēc brīža, lielu bļodu nesot, uznāk Jadviga. Noliek bļodu uz grīdas, pievelk krēslu, apsēžas tajā un iemērc bļodā kājas. Sāpēs saraujas un elsas valdot, sāk viegli mazgāt kājas. Vēl pēc brīža uznāk Alvīne. Brīdi stāv un vēro Jadvigu, tad panāk tuvāk, Jadviga viņu nepamana.
Alvīne: Ko tu te dari, Jadviga? Jadviga saraujas, paliek sēžot. Kāpēc neesi gultā?
Jadviga: Es,…es tūlīt,….es,…man,…man kājas sāp,… Steidzīgi…bet tikai nedaudz. Domāju,
ja pamērcēšu kumelīšu novārījumā, paliks labāk. Lēnām ceļas. Jau eju. Man jau ir
labāk, saimniec. Tūlīt…
Alvīne: Sēdi, Jadviga, sēdi. Jau kādu laiku skatos, ka tu tā dīvaini staigā. Gribēju tev uzjautāt,
kas par vainu, tikai
Jadviga: Nav nekāda vainas, saimniec. Iešu gulēt. Mēģina celties.
Alvīne: Iesi, iesi,… sākumā gan parādīsi man savas kājas. Paņem lampu.
Jadviga: Bet, saimniec…
Alvīne: Kušs! Pati zinu, ka esmu saimniece. Rādi kājas! Nu mudīgi! Pieliecas pie bļodas.
Mīļo stundiņ, Jadviga! Kas tas ir?
Jadviga: Nekas, saimniec. Tas nav nekas, tas ir sīkums,…es tikai pamērcēšu un…
Alvīne: Nometas ceļos pie bļodas, sāk liet ūdeni uz Jadvigas kājām. Ak, meitēn,… meitēn,…
gribi pavisam palikt bez kājām?
Jadviga: Nē, saimniec, negribu. Domāju, ka tās tikai tulznas… Saimniec,…man neērti, ka tu
manas kājas…Es pati varu
Alvīne: Lēnām pieceļas. Neērti tev būs, kad paliksi bez pēdām. Apsēžas blakus. Kāpēc neko
neteici? Tur tev vairs nav nekādas tulznas, tev tur…
Jadviga: Baidījos, saimniec. Domāju, ka tu dusmosies uz mani.
Alvīne: Es tagad dusmojos, un tikai tāpēc, ka agrāk man neko neteici. Pieceļas. Labi, Jadviga,
kumelīšu uzlējums nav slikti, bet, kad iesi gulēt, ienāc pie manis,…iedošu smēri, kas
labi līdzēs. Ne uzreiz, bet nedēļas laikā tiksi uz kājām.
Jadviga: Paldies, saimniec.
Alvīne: Vēl nav par ko. Dodas nost. Apstājas. Ak, jā,… rīt, kā arī turpmāko nedēļu iesi uz
salu un saimniekosi pa māju. Zinu, arī tas nav viegli, tomēr daudz labāk kā mežā.
Piemeklēsim tev ērtākus apavus… . Varēsi
Jadviga: Apņēmīgi. Varēšu, saimniec,… noteikti varēšu. Tu esi tik laba, saimniec. Paldies!
Alvīne: Pateikties varēsi tad, kad būsi vesela. Ienāc pēc ziedes. Prom.
Jadviga: Lai Dievs tevi svēti, saimniec,… lai Dievs tevi svētī…un Jaunava Marija stāv klāt.
Noliecas pār pēdām. Kā man sāp,…ak kungs, kā man…sāp…


Darbu PDF formātā var iegādāties šeit: https://www.adzis.lv/product/devinsievu-speks/

Jūsu viedoklis

Komentāri ir slēgti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.